Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Klāss Andersons
Laimīgs cilvēks
Rīga: Mansards, 2012
Pret mūsdienu dzejniekiem var būt iemesls izturēties ar aizdomām. Reizēm viņu rakstītais ir tik aizplīvurots, ka varētu būt savārstīts lasītājam svešā vai tikai vienam cilvēkam zināmā pašizgudrotā valodā. Vēl uzmanīgākam gribas būt, ja ir darīšana ar atdzejojumu. Nav ne jausmas, cik latviešu valodā izdotajos Klāsa Andersona dzejoļos ir no viņa paša, un cik no atdzejotājiem Jura Kronberga un Guntara Godiņa, taču gandrīz visu, kas lasāms šajā krājumiņā, varētu gribēties būt uzrakstījušam pašam. Tas, protams, nav iespējams, jo tad būtu jābūt ne vien 1937. gadā dzimušam dzejniekam, bet arī Somijas zviedram, ārstam psihiatram, tīri labam džeza pianistam, izbijušam kultūras ministram, kas dzejolī “Positive thinking” var atļauties secināt: “Mana potence un mani zobi nekad nav bijuši labāki./ Katru brīvu brīdi es klausos Vāgneru un lasu Prustu. [..] Es esmu laimīgs cilvēks.” Visticamāk, viņš nav daudz laimīgāks par lielāko daļu no mums, taču, ja dzīvums būtu izmērāms lielums, gribētos teikt, ka dzīvāks.