Hip-Hop Word Count. Tiešsaistes datubāze. staplecrops.com, 2009.
Ir kāda savdabīga ironija tajā, ka hiphops, žanrs, kuru akadēmiskās institūcijas vēl nesen skatīja ar aizdomīgu uzaci, tagad kļuvis par etnogrāfijas objektu. Hip-Hop Word Count datubāze, ko Pols Bankovskis piemin šajā lapaspusē ar apbrīnojamu lakonismu, apkopo vairāk nekā 40 000 dziesmu tekstus, sākot no 1979. gada, un piedāvā tos kā izpētes materiālu. Klausoties šo žanru kopš pusaudžu gadiem, mani vienmēr interesēja viens jautājums: kur beidzas mūzika un sākas valoda? Hip-Hop Word Count, šķiet, atbild, ka robeža nav nekad bijusi nemaz tik svarīga, kā domājām.
Bankovska apraksts ir īss, bet precīzs. Viņš min, ka datubāze ļauj izsekot frāžu migrācijai starp māksliniekiem, konstatēt politisko tēmu parādīšanos un izzušanu, un uzraudzīt valodas modes maiņu desmitgažu garumā. Šis pēdējais elements ir tas, kurš mani interesē visvairāk, jo tas atklāj kaut ko par mūzikas klausīšanos, ko mēs bieži aizmirstam: ka dziesmu teksti nav tikai papildinājums skaņai, bet vēsturiskās pārmaiņas dokumenti, kas liecina par laiku tikpat precīzi kā jebkurš arhīvs.
Valters Benjamins savulaik rakstīja par flâneur tēlu, pilsētu gājēju, kurš lasa pilsētu kā tekstu. Hiphops ir precīzs šīs metafores iemiesojums: žanrs, kas dzimuši ielu stūros, statiņos un parkos, un kas tieši tur, nelabvēlīgās vietās, attīstīja pats savus intelektuālos instrumentus. Kad Hip-Hop Word Count kartē vārdu krājumu atbilstoši lasītprasmes līmeņiem, tas dara kaut ko radikāli pretēju izglītības hierarhijai: parāda, ka augstāks lasītprasmes indekss nereti atrodams tieši tur, kur institūcijas to vismaz sagaidītu.
Šis aspekts, katras dziesmas vārdu krājuma atbilstība noteiktam izglītības līmenim, ir pats interesantākais. Tas apgāž vairākus pieņēmumus vienlaikus. Pirmkārt, tas apšauba domu, ka hiphops ir valodas nabadzināšanas instruments. Otrkārt, tas atklāj, ka tā sauktais “sarežģīts” vai “intelektuāls” izteiksmju veids nav universitātes monopols. Hiphopa dziesminieks, kurš ar precizitāti izstrādā daudzslāņainu metaforu vai spēlējas ar vārdiem vairākās nozīmju sistēmās vienlaikus, dara ko tādu pašu, ko renesanses dzejnieks, kurš pārvaldīja latīni un grieķu valodu blakus dzimtajai.
Ir vērts pieminēt, ka šāda veida datubāzes pastāv, jo hiphopa tekstuālā bagātība ir dokumentēta. Citi populāri mūzikas žanri šādu analīzi nespētu izturēt tik labi. Džeza improvizācija dzīvo skaņā un neatkārtojas; roks bieži balstās uz emocionālu vienkāršību kā tikumu; popdziesma meklē vispārīgumu, kas ļauj identificēties pēc iespējas lielākai auditorijai. Hiphops, pretēji, veidojies ap konkrēto: vietu, ielu, pilsētu rajonu, cilvēku vārdiem, notikumiem, datumiem. Šī konkrētība padara to unikāli piemērotu arhivēšanai un pētīšanai.
Kad datubāze izseko, kādā brīdī noteikta frāze pārgājusi no viena mākslinieka pie nākamā, tā pabeidz to, ko parasti sauc par intertekstualitātes pētniecību, bet veic to ar precizitāti, kas humanitārajās zinātnēs parasti nav pieejama. Šāda veida izpēte atklāj hiphopa slepeno uzbūvi: žanru kā kolektīvu, dzīvu organismu, kur citāts un atsauce nav plaģiāts, bet žests, atzīšana, piederības apliecinājums. “Es tevi dzirdēju” ir viens no mūzikas fundamentālākajiem sociālajiem aktiem, un hiphops šo aktu kodificēja savā struktūrā daudz apzinātāk nekā lielākā daļa citu žanru.
Pola Bankovska apraksta lakonisms ir pats par sevi informatīvs. Viņš nepiedāvā analīzi, bet tikai rāda uz durvīm. Šis gestuss, rādīt uz avotu un atpakāļ atkāpties, ir godīgs un mazliet reti sastopams kritikā. Bieži vien par interesantāku objektu kļūst pats kritiķis, nevis tas, uz ko viņš norāda. Bankovskis šeit atsakās no šīs kārdinājuma.
Hip-Hop Word Count ir atgādinājums par to, ko mēs varam uzzināt, ja klausāmies ar pietiekamu uzmanību. Varbūt jautājums nav tāds: kādu lasītprasmes līmeni apliecina šīs dziesmas? Varbūt jautājums ir tāds: ko nozīmē, ka mēs šo jautājumu uzdodam tik vēlu? Klausīšanās, patiesa klausīšanās, prasa laiku. Arhīvs to liek nepārprotami saprast.