Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Konstantins Staņislavskis
Aktiera darbs ar sevi: mācekļa dienasgrāmata
Sanktpēterburga: Azbuka, 2015
Nevaru sevi iztēloties lasām Staņislavski pirms dažiem gadiem – bet velti. Izrādās, daudz no tā, kā es tagad saprotu mākslu (atvainojoties par “saprotu”), saistīts ar iztēli, par kuru runā Staņislavskis. Viņa fiktīvā “mācekļa dienasgrāmata” ir jautra savā izdomātā personāža naivumā (“mākslā pirmām kārtām jāmāk saskatīt un saprast skaistumu”), bet tā ir ļoti rosinoša, domājot par darbu ar apziņu vai, kā saka Staņislavskis, “sevi”. Brīvi pielāgojot viņa “metodi” saviem mērķiem, iznāk, ka, apzināti iztēlojoties kādu iespējamu rīcības telpu, var atstāt savas apziņas pārveidošanas darbu, kā teiktu Staņislavskis, “dabai”: proti, darīt to netiešā veidā. Tie, kuri kaut ko ir centušies darīt ar sevi, zina, ka tas nav viegls darbs, kurš pavisam noteikti nav saistīts ar vienkāršu vēlēšanos sevi pārveidot un cenšanos sevi piespiest vai pierunāt. “Radiet vispirms apstākļus, noticiet tiem no visas sirds, un tad pati par sevi dzims “kaislību patiesība”.” Grāmata atspoguļo teātra režisora pieredzi, bet tieši tā ļauj attiekties pret apziņas izmainīšanu kā tīru eksperimentu: režisora priekšā ir aktieris, un jāpanāk, ka viņš savā ziņā kļūst par citu cilvēku (pat šī jēdziena didaktiskajā nozīmē). Atliek tikai to attiecināt uz sevi, un “Staņislavska metode” var kļūt par kaut ko ļoti auglīgu, visādā ziņā – saprotamu ikvienam, kas nav zaudējis cerības: “Tagad es darbu no mūs ietverošo lietu pasaules iznesu iztēles sfērā. Tajā mēs darbosimies tikpat aktīvi, vienīgi – domās.” Ļoti, ļoti interesanti.