Krišjānis Barons. "Atmiņas"

Krišjānis Barons.
Atmiņas
Jumava, 2005

Atkal kārtējais latvisko memuāru sējumiņš, kurš turklāt izdots nepavisam ne pirmo reizi, un kurā dzīves konkrētība kā vēzis mīt gana ciešā vērtējumu un stereotipu čaulā. Mani vilina ne tikai urbināšanās šīs čaulas spraudziņās. Protams, es lasot iztēlojos savu filmu par Baronu, un tajā, trūkstot jebkādai nepieciešamībai aprādīt viņa darba dižumu, krāšņi izceļas smieklīgas vai baismas epizodes. Tās, ko var atcerēties un izstāstīt pēc lasīšanas. Mazs puisītis, nepieskardamies ēdienam, izmisīgi čukst: “Kaķa šķīvis. Kaķa šķīvis.” Plakana un saraina Kurzemes cūka brūk virsū sārtiem, pusplikiem ārzemju vepriem. Skolaspuika rāpjas uz Dobeles pilsdrupu mūra, kašķainām rokām ieskādams utaino galvu. Tērbatas astronomijas students iet no kroga uz krogu un, it kā pasmiedamies par sevi, uzdodas vai ļaujas tikt noturēts par bodnieku, melderi, skroderi vai skrīveri. Naktī pēc Rīgas krišanas sirms vīrs viens pats Burtnieku namā vēro ugunsgrēku blāzmu pa milzīgo zāles logu. Vectēvs liek mazdēlam meklēt savā istabā noslēptos naudas kuvērus, lai pārbaudītu, vai slēptuves nav par vienkāršām. Gailis Pēteris sajūk prātā sērās par vācu ķeizara zaldātu nomocīto vistiņu. Pēdējie vārdi, saņemot zāles no dēla rokas: “Aizlija garām.” Bet, jāatzīst, visvairāk mani nodarbina šīs dzīves secīgums, ritmiskums un noteiktība. Lietas, ko var atrast ar aizvērtām acīm, pagalītes, ko saliek rindā un ņem no rindas, uzticēšanās lietu kārtībai. Atšķirība starp tiem, kas grib lietu kārtību pārveidot, un tiem, kas grib to saprast.

P.S. Ja var grāmatas lasīšanu veltīt kādam cilvēkam, tad šī bija veltīta Saulcerītei Viesei.