Laikapstākļi

Ivars Runkovskis rakstīja par neredzamu, taču jēdzīgu mākslu; pēc Artura Bērziņa personālizstādes apskatīšanas gribējās rakstīt Ivaram satrauktu vēstuli, ka var gadīties arī otrādi – mākslinieks pievēršas nevis neredzamai jēgai, bet redzamam bezjēdzīgumam.

Rīgas Doma krustejas dārzā jutos kā tiesā, kur ir svarīgi noskaidrot, kā viens maziņš punkts pierāda kādu visai izplūdušu pieņēmumu. Artura Bērziņa sarīkotajā izstādē “bez nosaukuma (veltītais laiks)” redzamie objekti nav iecerēti kā mākslas darbi, kuriem vajadzētu kaut kā sazināties ar skatītāju. Objektiem tikai jāpārliecina skatītājs, ka to izgatavošana aizņēmusi noteiktu laiku.

Izstādes atklāšanā autors izpleta rokas un smaidot teica: “Esmu jums veltījis laiku,” kā citkārt filmās saimnieces aicina pie galda. Laiks atzīmēts uz objektiem, un mākslinieks izstādes anotācijā un arī ekskursijā vaļsirdīgi stāsta, kā no nejaušiem materiāliem, kas mētājušies kaut kur garāžā, izgatavojis priekšmetus, nē, ar dažādiem instrumentiem apstrādājis dažādas virsmas, līdz iedarbība bijusi neapstrīdami redzama. Lai nu kā, iznākuši ir priekšmeti – kvadrātveida koka rāmīši, kas ietver slīpēta stikla rūtis, vienādās loksnēs aizzāģēts dēlis, ar brūnu dziju aptīts koks, ar tādas pašas dzijas adījumu apvilktas koka kārtis, pārzāģēti akmeņi un tamlīdzīgi.

Izstādes autors šādi darbojies vienu mēnesi – jūliju –, pa astoņām darba stundām dienā, un, atklājot izstādi, apgalvoja, ka labāk ir darboties šādi nekā kādā uzņēmumā rīkot sapulces un rūpēties, lai cilvēki vairāk pirktu kādu produktu vai pakalpojumu. Viņam pašam šāda pieredze esot, dažus gadus strādājot vadošā amatā benzīna uzpildes stacijā. Taču man tā arī nekļuva skaidrs, ar ko bezjēdzīgu objektu izgatavošana tik ļoti atšķiras no bezjēdzīgu sapulču noturēšanas. Savukārt, atkratoties no jautājuma, kāpēc tā paša mēneša laikā viņš nevarēja izgatavot kaut ko noderīgu, Bērziņš saka, ka mākslas lietderības koeficientam esot jābūt nullei.

Visā savā acīmredzamajā bezjēdzībā šai izstādei tomēr piemīt tīri didaktiska jēga. Iznāk, ka Bērziņš uzstājas kā tāda mākslinieku arodbiedrība, rādot, cik daudz laika aizņem darbs tikai pie materiāla vien. Piemēram, ja viens mazs metāla stienītis jāslīpē 13 stundas, tad kā gan nopūlas Olga Šilova vai Gļebs Panteļejevs, lai noslīpētu palielās metāla skulptūras.

Taču savā ziņā vēl vērtīgāka šī izstāde varētu būt nevis tiem, kas rada vai patērē mākslu, bet tiem, kas raksta par mākslu, īpaši par tā saukto mūsdienu mākslu. Izstādē kļūst skaidrs, ka, neko nepiedzīvojot, nepārdzīvojot, nesajūtot un neļaujoties arī nekādiem iespējamiem domu virzieniem, neko arī nevar uzrakstīt. Apmēram kā Argentīnas tango, kur arī viss ir ļoti šaubīgi – ja tevi nekur neved, tu arī pats nekur neej. Vēl apšaubāmāk man liktos teikt, ka izstāde vedina domāt par laiku, vienalga, darbiem veltīto, kaut kā pavadīto laiku vai vēl kādu citu. Varbūt tā vienkārši aizņem laiku, un Arturs Bērziņš par to ļauj pārliecināties savā izstādē.

Izstādi pavadīja āmuru klaudzēšana: Domā notiek restaurācija. Turpat fonā – krusteja ar visādiem arheologu un vēsturnieku atradumiem: rotātiem čuguna lielgabaliem, senām akmens skulptūrām un kolonnu kapiteļu mošķiem; mauriņā rotājās sārti un skābi “paradīzes” ābolīši. Viss ir labi, nekādu jautājumu, nekāda nemiera, viss skaidrs, nepārprotams un acīmredzams. Īsi sakot, izcili garlaicīgi.