Laimja Rācenāja mīļākie svētki

Šo jautājumu tā pa īstam pārdomāju ceļā uz Madonu. Braucu uz arī it kā svētkiem, uz Sinepēm un Medu. Sēžot autobusā sapratu, ka patiesībā nezinu, kas īsti ir svētki. Manuprāt, tas ir ļoti ietilpīgs jēdziens un līdz ar to nezinu, par kuru no tā sadaļām ir jautājums. Sinepes un Medus — hā, tas ir vienlaikus salkans un rūgts, tā kā šašliku mērce, “iņ” un “jaņ” Vidzemē, ar mani pa vidu, ja tur ir vidus.

Igauņi saka pidu pidama (burtiski — svētkus turēt), krievi — prazdņik prazdnovatj (sk. krievu vārdu prazdnostj), somiem — juhla, vāciem — Fest, laikam no spāņu fiesta. Tātad — kas ir svētki? Vai fjesta kā spāņiem? Vai tā ir līksmība, uzdzīve, neprātība? Lāčplēša diena ir svētki vai piemiņas diena? Un nesenā pagātnē Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas diena — vai upurēšanas svētki.

Teiciens “man jāiet uz svētkiem” etimoloģiski vai frazeoloģiski varētu nozīmēt — man jāiet pie kaut kā svēta, pie tā, kas man ir svēts. Tad būtu jāsaka “svētkus svētkot” nevis “svinēt”. Ja svētki svinīgi, tad var arī svinēt, bet svin svinības.

PIDU PIDAMA, JUHLA JUHLATA, PRAZDNIK PRAZDNOVATJ. Kad biju vēl bērns un gāju uz svētkiem, man bija skaidrs priekšstats, ka tā ir vieta, kur jāierodas ar izmazgātām ausīm, tīrām rokām, baltu blūzi, īsām biksēm, rokās jābūt kādai nebūt puķei un varbūt vēl kaut kas arī jāuzdzied.

Mani pirmie svētki laikam tomēr ir un paliek 1. septembris. Pirmā apzinātā lielā sastapšanās ar nezināmo, lai arī man bija “kindergartena” pieredze. Lielākais prieks bija tas, ka vairs nebija jāguļ diendusa, tieši otrādi — kādreiz obligātais tika aizliegts. Vai tas ir pieaugušo pasaules duālisms? Bet kas sākumā bija svētki, tas vēlāk kļuva par nesvētkiem. Īstie svētki bija vasara un skolā neiešanas dienas — svētdienas un saslimšanas. Tāpat arī Līgojāņi. Pirmajā reizē nokļuvu kolhoza Līgosvētkos milzīgā siena šķūnī. Tas man bija brīnums — visi tie ali, sieri, ozolvainagi un priekšsēdētāja sarkanie vaigi. Tagad man tie arī ir svētki — darbā neiešanas svētki, jo tieši šīs ir tās dienas, kad dziesmas, ko dziedu, nekur nedienas. Tad nu es arī sliktākajā gadījumā laimīgs sēžu mājās un svētkoju...

Vai Tallinā, kad vakarā kāpņu telpā zem trepēm atstājām vīna pudeli un nākošajā rītā tā bija turpat neizdzerta — nu, saki, kā tu to domā: tie nav svētki? Un Parīzē, kad vienu vakaru… Ai… Vēl esmu bijis dažos karnevālos Skandināvijā. Oi, oi, oi... Gandrīz kā Rio, un vienmēr man ir bijusi tāda sajūta, ka esmu ieradies par ātru jebšu nokavējis, lai būtu tur visur iekšā. Paliek viens vienīgs vuajerisks prieks, bet ne piedalīšanās sajūta —sopričjastnostj, ko varu sajust, ieejot dievnamā. Proti — svētki ir miers, caurspīdīga apskaidrība, līdzīga Dieva ieraudzīšanai.

Ļoti visus jūs mīlu,

Laimis