Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Larss fon Trīrs
Nimfomāne, 1. daļa, 2014
Nymphomaniac Vol. 1, Lars von Trier
Ieradies uz filmas pirmizrādi Berlīnes festivālā tēkreklā ar Kannu zelta palmas zaru un parakstu persona non grata uz krūtīm, Trīrs apliecināja to pašu, ko filma, – maniakālās depresijas māktais režisors prot arī jokot. Pārmetumi par atklātu pornogrāfiju pēc filmas noskatīšanās arī likās joks jeb, kā teiktu Alvis Hermanis, derīgs skandāls, kam vieta mārketinga lauciņā. Bez šaubām, filmā ir gan dažas atkailinātas ģenitālijas, gan stipri anatomiskas dzimumaktu ainas, bet tās pamana tikai tie, kas “neskatās”. Līdzīgi kā pāris iepriekšējās filmās, arī šeit Trīrs vienkārši turpina rakstīt epilogu Rietumu civilizācijai, tikai šoreiz ar prāvu ironijas piejaukumu. Galvenās varones nimfomānisko medīšanu vilciena tualetē viņš salīdzina ar mušiņmakšķerēšanas metodiku, bet viņas mīļākajam seksa partnerim piedēvēta cantus firmus vieta Baha mūzikā. Šīs un daudzas citas sarkastiskās līdzības atklājas Šarlotes Gensbūras, nimfomānes, un Stellana Skāršgorda, aseksuālā intelektuāļa, dialogā; tas ir filmas skelets, un tajā izkurtējusī jaunā (reālā) pasaule saduras ar enciklopēdisku, bet sen neeksistējošu aizgājušo. Abi varoņi un abas pasaules acīmredzot ir nolemti bojāejai, lai gan atrisinājums vēl tikai sekos – šī ir pirmā daļa. Vēl būs otrā, turklāt, iespējams, jau Kannās.