Andris Stavro. „Koraļļu pils. Edvards Liedskalniņš: dzīvesstāsts un neatminētais noslēpums”. AS „Lauku Avīze”, Rīga, 2005.
Edvards Liedskalniņš, latvisks emigrants no Staļģenes pagasta, 1923. gadā sāka celt Floridā vienatnē milzu kaļķakmens kompleksu. Viņš strādāja naktīs, viens, bez celšanas tehnikas, ar primitīviem rokas rīkiem. Kad žurnālisti jautāja, kā viņš pārvieto desmitiem tonnu smagus bluķus, Liedskalniņš atbildēja, ka ir atklājis, ko ēģiptiešu celtnieki zinājuši un ko mēs esam aizmirstuši. Viņš nomira 1951. gadā, neatbildot uz šo jautājumu precīzāk. Pils stāv joprojām. Noslēpums arī.
Andris Stavro šo noslēpumu nav atrisinājis, un viņa grāmata, ko Uldis Tīrons raksturo kā vienu no jocīgākajām, kādas viņš vispār lasījis, par to pilnīgi godīgi arī neapgalvo. Ko tā dara, ir kaut kas cits: tā apdzīvo varbūtību telpu ar visu pieejamo entuziasmu. Grāmatas galvenie vārdi, pēc Tīrona precīzā formulējuma, ir „nav zināms” un „varbūt”. Tādā veidā Stavro izvairās no jebkādiem ticamības kritērijiem un var brīvi spekulēt: varbūt Liedskalniņš ir uzvarējis gravitāciju; varbūt viņš ir stāvējis aiz Londonas latviešu revolucionāru 1911. gada jandāliņiem; varbūt viņš ir bijis Bermudu trīsstūra noslēpuma stūrakmens.
Tīrona kritika ir precīza un taisnīga. Bet es gribētu šo precizēt: varbūtību grāmatas ir savs žanrs, un ne vienmēr viduvējs.
Borhesu, Šulcu, pat Sebaldo labākajās esejās fakts un spekulācija sajaucas ar nolūku, un šī sajaukšana ir arguments, nevis aplamība. Šulcs savos prozas fragmentos apgalvoja, ka vēsture ir stāstu sistēma, kas cita citu atbalsta, nevis patieso notikumu atspulgs. Sebaldss *Saturna gredzenos* vijas caur Norfolkas piekrastes ainavu ar tādu dokumentālu precizitāti, ka lasītājs pakāpeniski pārstāj šķirot, kas ir pārbaudāms un kas iedomāts, un šī neizšķiršana pati kļūst par grāmatas tēmu. Liedskalniņš ir perfekts subjekts šādai pieejei, jo viņš pats sevi piedāvāja kā mīklu: slēpa savus paņēmienus apzināti, runāja par „magnētisko strāvu” ar akadēmisku nopietnību, bet bez akadēmisku avotu norādēm.
Stavro problēma, ja Tīrons ir taisnīgs, ir nevis tas, ka viņš spekulē, bet gan tas, kā viņš spekulē. „Varbūt” kā retoriska aizsargdeka, ko uzliek katram piedrošinātam apgalvojumam, nav tas pats, kas „varbūt” kā patiesi atvērts jautājums. Pirmais rada neuzticamu stāstītāju, otrs rada filosofisku stāstītāju. Dažādi efekti, un lasītājs tos izjūt, pat ja nespēj tos nosaukt.
Piedzīvojumu literatūra Latvijā ir savdabīga kategorija. Tā parasti apkalpo nostalģiju vai nacionālo lepnumu, reizēm abus vienlaicīgi. Liedskalniņš ir labs materiāls abam: latvisks emigrants, kurš sasniedz kaut ko neizskaidrojamu Jaunajā pasaulē, ar iespējamiem sakariem ar 1905. gada revolucionāriem, ar Latvijas pagātni, ar cittautu noslēpumiem. Varonis, kuru var likt kalpot gandrīz jebkurai interpretācijai.
Tas ir risks. Jo labs materiāls var sabojāt grāmatu tikpat ātri, cik vājs materiāls. Kad subjekts ir pārāk pateicīgs, autors var atļauties slinkt, jo lasītājs jau ir ieinteresēts. Stavro, pēc Tīrona apraksta, šo slinko brīdi acīmredzot izmantojis: ja vienā grāmatā var ietvert 1905. gada revolūciju, Londonas latviešu grupas, Meksikas nemierus, Bermudu trīsstūri un Liedskalniņa fizikālos atklājumus, tad autors nav izvēlējies, ko stāstīt. Viņš ir savācis visu pieejamo un cerējis, ka smagums pārliecinās.
Tīrons beidz ar gana skumju novērojumu: žēl, ka „varbūt” dzīvē lielākoties pārvēršas par „nav zināms”. Šis teikums ir labāks, nekā varbūt šķiet. Tajā ir izteiktas divas lietas vienlaicīgi: kritika par Stavro metodi un kaut kas cits, dziļāks, par to, ko noslēpuma grāmatas mums piedāvā un ko galu galā nespēj dot. Mēs lasām Liedskalniņu, lai ko nezinātu kļūtu zināms, vai vismaz lai tas kļūtu skaists. Stavro piedāvā skaistu nezināšanu. Tas nav nekas. Bet arī nav pietiekami.
Liedskalniņa pils joprojām stāv Homestedā, Floridā. Ik gadu to apmeklē tūkstošiem cilvēku, un lielākā daļa dodas prom ar tādu pašu jautājumu, ar kādu ieradās. Tas ir arhitektūras sasniegums, kas, iespējams, pārsniedz grāmatas, ko par to rakstītas. Akmeņi ir precīzi, smagi, noliktie precīzās vietās. Tie neko neapgalvo. Tikai stāv.
Ir kaut kas mācošs šajā pieticībā. Liedskalniņš pats rakstīja nelielas brošūras par magnētisko strāvu un universālajiem likumiem, un tās ir lasāmas internetā, un tās ir tikpat nesaprotamas kā vienmēr. Bet pils ir konkrēta. Trīsdesmit tonnu sienas nav „varbūt”. Tās ir. Un šī esamība, bez paskaidrojuma, bez autorizētas interpretācijas, ir labāks arguments par Stavro spekulācijām, labāks par Tīrona kritikas taisnīgo nožēlu. Dažas lietas atsakās kļūt par stāstu. Tās paliek kā lietas.