Artis Ostups. „Variācijas par mēness tēmu”. Neputns, 2022.
Artis Ostups savākumā „Variācijas par mēness tēmu” ir apkopoti dzejoļi no sešiem gadiem, 2016. līdz 2021. gadam. Neputns tos izdod 2022. gadā kopā ar paskaidrojumu par Apollo 8 misiju un Džeimsa Lovela portretu, kas grāmatā reproducēts astoņpadsmit reizes. Šis redakcionālais lēmums nav dekoratīvs. Tas norāda uz grāmatas centrālo spriedzi: attāluma un tuvuma, kosmiskās aukstuma un liriskas siltuma attiecībām.
Inese Zandere savā lasījumā citē grāmatas pēdējo teikumu no minētā Apollo paskaidrojuma, „visi misijas mērķi tika sasniegti”, un piedāvā to kā kopsavilkumu savai lasīšanas pieredzei. Tas ir precīzs novērojums, ko ir vērts uzņemt nopietni. Bet es gribētu šo lasījumu precizēt: Ostupa grāmatas spēks nav tikai ietilpīgums, lai arī Zandere to sauc par „neticami ietilpīgu”. Spēks ir kaut kas strukturālāks. Tas ir precīzi kalibrēts attālums starp runājošo balsi un tēliem, kas šai balsij pieder.
Distancētība kā poētisks instruments nav Ostupam svešs. Jau iepriekšējos krājumos viņš ir strādājis ar aukstuma un klātbūtnes paradoksu. Bet šajā grāmatā tas kļūst par vienīgo un dominējošo metodi. Astronauta portrets, kas atkārtojas astoņpadsmit reizes, ir tāds pats kā Andija Vorhola serigrafijas: atkārtojums nevis pastiprina emocionālo efektu, bet gan to nodzēš, un šajā nodzēšanā parādās kaut kas cits. Sejas individuālitāte izzūd. Paliek funkcija. Paliek misija.
Bruno Šulcs savā īsprozā runāja par tēliem, kas dzīvo aizslēgtās telpās un prasa izlaišanu. Ostups šo metaforu apgriež otrādi. Viņa runātājs norāda: „Es esmu pilns ar tēliem kā tumsa aizslēgtās durvīs; / viņi domā, ka varēs mani uzlauzt ar vienkāršu žestu.” Atšķirība no Šulca ir radikāla. Šulca personāži atver durvis. Ostupa runātājs tās tur ciet, un šī aizturēšana nav traģiska, drīzāk analītiska. Tēliem nav atļauts plūst brīvi, jo brīva plūsma būtu retorikas piekāpšanās. Ostups to atsakās darīt.
Šeit parādās grāmatas filozofiskais kodols. Tradicionālajā lirikā mēness ir „liecinieks”, tuvuma simbols, sentimenta atskaites punkts. Romāntiķi no Novalisa līdz Blokam to izmantoja kā ekrānu, uz kura projicēt iekšējo stāvokli. Ostupa variācijas šo tradīciju nepārtraukst, bet gan ievieto zem laboratorijas stikla. Mēness paliek, bet tas kļūst par topogrāfijas objektu, par reljefu, ko var kartēt. Apollo misijas žargons, ko Ostups savā grāmatā izmanto, nav ironija un nav distance-kā-aizsardzība. Tas ir mēģinājums runāt par mīlestību un zaudējumu ar tādu pašu terminoloģisko precizitāti, ar kādu inženieri runā par orbītas korekcijai nepieciešamā degvielas daudzumu.
Rezultāts ir netriviāls. Ostups neskaita afektus. Viņš tos kartē. Un kartēšana, pretēji gaidītajam, rada ciešu lasīšanas pieredzi: jo skaidrāk autors nosaka koordinātes, jo precīzāk lasītājs saprot, kurā attālumā atrodas no runātāja. Šī koordinātu sistēma atgādina W.G. Zebāda rakstīšanas metodi, kur dokumentālās un faktoloģiskās pasāžas rada dīvainu emocionālu uzlādi nevis par spīti savai aukstumam, bet gan tāpēc, ka aukstums ir uzticams. Tas neatbrīvo lasītāju no darba.
Grāmatas struktūra, sadalījums ciklos, nav vienmērīga. Ir posmi, kur distancētība pārvēršas par manierīgumu, kur laboratorijas tonis nejusti kļūst par paņēmienu, kas reproducē pats sevi bez jauna redzējuma papildinājuma. Šie posmi ir mazāk pārliecinoši. Ostups ir vislabākais, kad viņš iztur sasprindzinājumu starp aukstumu un siltumu, nevis kad aukstumu izvēlas kā vienīgo iespēju. Džeimsa Lovela portrets ir interesants tieši tāpēc, ka zem astronauta smaida ir cilvēks. Astoņpadsmitajā reproducēšanās reizē to gandrīz vairs neredz. Bet „gandrīz” ir atslēgas vārds.
Zandere raksta, ka uz mēness nav obligāti nolaisties. Tas ir gudrs secinājums, bet man šķiet, ka grāmata dara ko vairāk par vienkāršu orbītu. Ostups nolido pietiekami tuvu, lai reljefs būtu redzams, tad notur šo attālumu ar apzinātu precizitāti. Lidojums ir fakts, nolaišanās ir atteikums, un šis atteikums ir māksliniecisks lēmums, nevis kļūda.
Lasīt „Variācijas par mēness tēmu” nozīmē akceptēt, ka emocija var dzīvot koordinātu sistēmā. Ka mērlenti var izmantot, lai aprakstītu mīlestību. Ka astoņpadsmit vienādas sejas var runāt par individuālo zaudējumu precīzāk nekā viena seja ar pilnu izteiksmi.