Dmitrijs Rancevs. Kinotācijas. Rīga: Orbīta, 2009.
Aforisma forma kā kritikas instruments ir vāciska izgudrojums. Lihtenbergs to nostiprināja 18. gadsimta otrajā pusē ar savām piezīmju grāmatām, kas tika sauktas par Sudelbücher, rakstāmgalda kladēs. Šlēgels to padarīja par programmu Athenaeum fragmentos. Adorno to atjaunoja 20. gadsimta vidū. Visu trīs darbības centrā bija viena ideja: ka kāda doma var būt pabeigta savā īsumā, ka tai nav nepieciešams pierādījums vai struktūra apkārt, kas to ietur. Doma vai paliek viena uz lapas, vai izgaist.
Kino kritika kā literāra forma nav daudz strādājusi ar aforismu. Tās divas galvenās formas ir bijušas akadēmiska eseja, ko nostiprināja Bazēns un Krakauers, un žurnālistiska recenzija, kas dominē nedēļas un dienas presē. Kāds trešs ceļš, aforistiska kino eseja, fragmentārs kino apspriedums, ir pastāvējis tikai retos gadījumos.
Dmitrija Ranceva grāmata „Kinotācijas”, izdota 2009. gadā apgādā Orbīta, ir viens no šiem retajiem gadījumiem latviešu valodā.
Kā Ilmārs Šlāpins atzīmēja savā agrīnajā recenzijā par šo grāmatu, tā ir vienlaicīgi labi strukturēta un aforistiski segmentēta. Tas ir labs aprakstījums. Katra Ranceva sadaļa ir īsa, katra ietur vienu novērojumu par filmu vai par filmu attiecībā uz dzīvi, un katra dod priekšroku konkrētam spriedumam, nevis apkārt iebūvētam argumentam. Tā ir aforistiska disciplīna.
Šlēgels Athenaeum fragmentos rakstīja, ka fragmentam jābūt pilnīgi atdalītam no apkārtējās pasaules kā mazam mākslas darbam un sevī noslēgtam kā ezītim. Tā ir prasība, kuru Rancevs ievēro. Katrs viņa apgalvojums ir ezītis. Tas nesniedz ne ievadu, ne secinājumu. Tas paliek viens, un lasītājs ar to dara, ko grib. Šī ir forma, kura prasa lasītāju, kurš netic, ka kritikai viss viņam ir jāizskaidro.
Adorno savā darbā Minima Moralia darīja tieši to pašu, tikai uz dzīves jautājumiem nevis filmām: rakstīja īsus, koncentrētus apgalvojumus, kurus nebija nepieciešams pierādīt, jo to spēks bija tieši to noslēgtībā. Slavenajā teikumā „pareiza dzīve nepareizajā nav iespējama” nav argumenta. Tas ir apgalvojums. Apgalvojums, kuru ir vērts pārdomāt, bet ne argumentu. Tas ir aforisma žanra raksturs.
Tas, ko aforistiska kino kritika dod un ko nedod ne akadēmiska eseja, ne recenzija, ir konkrētība, kura nepretendē uz argumentu. Akadēmiska kinoteorija nepieciešami virzās uz vispārīgo: kas ir žanrs, kas ir auteur, kā darbojas montāža. Recenzija nepieciešami virzās uz aktuālo: vai ir vērts redzēt šo filmu šonedēļ. Aforisms ne to, ne otru. Aforisms paliek pie konkrētās filmas, pie konkrētā kadra, pie konkrētā jūtu kustējuma. Bet tas neuzbāzas lasītājam ne ar mācīšanu, ne ar pārliecināšanu.
Tas, manuprāt, ir tuvāk tam, kā mēs filmas patiesi paturam atmiņā. Mēs neatceramies kino vēsturi struktūrā, kā mums to māca filmu studiju kursi. Mēs neatceramies arī recenzijas, kuras lasījām pirms filmas redzēšanas. Mēs atceramies vienu kadru. Vienu repliku. Vienu sajūtu, kuru filma izraisīja kādās noteiktās minūtēs. Aforistiskā kino kritika strādā ar tieši šo materiālu. Tā uzraksta to, ko mēs paši būtu varējuši uzrakstīt par filmu, ja mums būtu Ranceva precizitāte ar vārdiem.
Latviešu valodā šī forma jau gadu desmitiem ir bijusi reta. Mums ir bijuši izcili kino kritiķi, bet vairums no viņiem strādāja recenzijas formā vai garākas esejas formā. Aforistiskā kino kritika kā disciplīna palika neaizpildīta vieta. Rancevs šo vietu daļēji aizpildīja. Tā nav maza loma vienai grāmatai vienā nelielā literatūrā.
Tas nav arī nejauši, ka šī grāmata iznāca tieši apgādā Orbīta. Orbīta, kā zināms, ir bijis daudzvalodu un eksperimentāls apgāds, kura intereses bieži aizgāja tālāk no tā, ko latviešu apgādniecības tradīcija pieņēma kā parastu. Aforistiska kino eseja prasa apgādu, kurš pieņem, ka forma ir vērtīga arī tad, kad tā nav žanriski nostiprināta. Orbīta to izdarīja.
Lasīt „Kinotācijas” tagad, piecpadsmit gadus pēc to iznākšanas, ir specifiska pieredze. Daudzu Ranceva minēto filmu jaunums ir pagājis. Filmas, kuras 2009. gadā bija svaigas, tagad ir vēsturiskas. Bet Ranceva aforismi par tām nepasliktinās. Aforisms par konkrētu kadru paliek aforisms par to kadru, vienalga, vai filma šobrīd ir prātos vai nē. Tā ir aforistiskās formas viena no apslēptajām priekšrocībām: tā ir mazāk pakļauta laikam nekā recenzija, kura ir piesieta nedēļas aktualitātēm.
Rancevs, kā Šlāpins atzīmēja, neslēpj savu subjektivitāti, bet retāk arī to uzskaita kā galveno saturu. Lielākā daļa aforismu ir pārdomājumi, kurus var pārdomāt arī cits. Tā ir, manuprāt, vēl viena šīs formas vērtība: tā piedāvā lasītājam telpu pārveidot domu par savu. Recenzija prasa lasītāja piekrišanu vai nepiekrišanu. Aforisms prasa lasītāja domāšanu līdzās tam.
Tas, ko „Kinotācijas” beigās paliek lasītājam, ir nevis spriedumi par filmām, kurus tu vai nu pieņem, vai noraidi. Tā ir aforisma forma kā kritikas forma, gandrīz pamesta latviešu valodā, šeit atjaunota uz vairāku simtu lappušu.
Forma var pamosties pēc gadiem. Ranceva grāmata, iespējams, ir vēl noderīgāka mūsdienu lasītājam nekā 2009. gada lasītājam. 2009. gadā vēl pastāvēja recenzentu pulks, un Ranceva žests šķita kā kāda alternatīva. Tagad, kad nopietna kino kritika presē kļūst arvien retāka, aforisms par filmu atklāj savu vērtību no jauna. Tas ir vienīgais, kas paliek, kad ilgākas formas vairs nav.