Jānis Einfelds. „Rīga”. Rīga: Dienas grāmata, 2015.
Ilmārs Šlāpins savā recenzijā par Jāņa Einfelda romānu „Rīga” atzīst, ka grāmata viņu mulsina jebkurā tās aspektā. Vāka noformējums izskatās pēc pusaudžu fantāzijas literatūras. Apgāda anotācija sola postmodernu ambīciju apgriezt kājām gaisā Rutku Tēva un Augusta Deglava iedibināto Rīgas mītu. Apjoms ir respektējams, blīvums vēl vairāk, bet grāmata pretojas tradicionālai lasīšanai. Šlāpins beidzas ar nostāju, ko reti sastopam recenziju nobeigumos: viņš atzīst, ka Einfelda romāna nozīme viņam pagaidām nav skaidra, taču teksta lasīšana sniedz baudu, un grāmata paliks uz viņa nakts skapīša ilgākam laikam.
Tas ir godīgs un patiesi sirsnīgs nobeigums. Tas arī mudina mēģināt to, ko Šlāpins savā recenzijā neuzņēmās: nosaukt Einfelda žanru.
Šlāpins piezīmē, ka Einfelds „acīmredzami iedibinājis jaunu literāru žanru”. Šis ir piesardzīgs apgalvojums. Es gribētu to nedaudz precizēt. Einfelds nav radījis jaunu žanru. Viņš ir pirmais latviešu rakstnieks, kurš plašā apjomā raksta žanrā, kuram Eiropas literatūrā ir simts gadu vēsture, un kuru latviešu proza līdz šim ir lielākoties izvairījusies.
Šis žanrs nav viegli nosaucams ar vienu vārdu. Daži kritiķi to sauc par „baroka fantastiku”, citi par „Centrāleiropas surreālismu”, citi vienkārši par „Šulca tradīciju” pēc tās slavenākā pārstāvja. Bruno Šulcs, poļu-ebreju rakstnieks no Drohobičas, 1934. gadā publicēja „Cinamona veikalus”, kas ir šī žanra pamatteksts. Pēc viņa līdzīgā veidā raksta čehs Bohumils Hrabals, polis Vitolds Gombrovičs, vēlais Mihails Bulgakovs „Meistara un Margaritas” pasāžās, daži dienvidamerikāņi tālāk uz Borhesa pusi. Stilam ir vairākas konstantes: pilsēta vai mazpilsēta kā pirmais varonis; baroks un fantastika kā galvenās stilistiskās ievirzes; valoda, kas pati par sevi ir notikums, nevis tikai notikuma apraksts; sižeta atteikšanās no lineāra attīstības; un savadāks vēsturiskuma jēdziens, kurā pagātne, tagadne un mīts pārklājas.
Einfelds šajā tradīcijā iekļaujas ar autoritāti. Viņa „Rīga” sākas, kā Šulca „Cinamona veikali” sākas, ar pilsētu, kurā kaut kas pārvietojas zem virsmas. Reālistiskā uzdevuma nav. Pilsēta ir personāža, un personāžas darbības ir ne vienmēr ievērojami atšķirīgas no pilsētas darbībām. Einfelds rakstniecības darbnīcā ir bijis garu laiku. Viņš ir publicējis no 1996. gada, un dažas viņa īsākas grāmatas (piemēram, „Rūķīši un vienradži” 1996. gadā vai „Dzīvenieks” 1998. gadā) jau parāda šī žanra elementus. Bet „Rīga” 2015. gadā ir pirmais lielā apjoma darbs, kurā žanrs ir pilnībā izvērsts un pārliecinošs.
Tieši šis ir cēlonis, kāpēc grāmata, kā Šlāpins atzīmē, mulsina. Latviešu lasītāja gaidās literatūra, kas ir vai nu sociāli reālistiska (no Rūdolfa Blaumaņa līdz mūsdienām), vai liriski impresionistiska, vai filozofiski fragmentāra dzejas formā. Lielforma baroka fantastikā ir tas, ar ko mēs neesam pieraduši. Tā prasa lasītājam citu noskaņu, mazāk koncentrētu uz „kas notiek?” jautājumu, vairāk slīdošu pa valodas virsmu.
Apgāda anotācijas solījums apgriezt kājām gaisā Rutku Tēva un Augusta Deglava Rīgas mītu nav tukšs reklāmas teikums. Tas ir patiess pretrunpunkts, ar kuru Einfelds strādā.
Deglava trilogija „Rīga” (1910.–1920. gados) ir konstruktīva: tā uzbūvē 19. gadsimta Rīgu kā vāciešu pilsētu, kuras viduspakāpes latvietis pakāpeniski ieņem, ekonomiski un sociāli pārvietojoties no Vidzemes lauku zemnieka uz pilsētas tirgotāju, ierēdni, pilsoni. Tas ir augšupejošs stāsts, kuram seko nācijas valstiskuma izveide 1918. gadā. Latviešu Rīgas mīts ir stāsts par to, kā mēs šajā pilsētā ienācām un uzvarējām.
Rutku Tēva vēlākie vēsturiskie romāni strādā līdzīgi, tikai vairāk romantizēti, vairāk paredzēti vidusskolas lasītājam. Bet stāsta loģika ir tā pati: latviešu ienākšana pilsētā kā kultūras un sociālas pārvirzes uzvara.
Einfelda „Rīga” neapraksta šo Rīgu. Viņa Rīga ir cita pilsēta, kura vienmēr ir bijusi zem konstruktīvā mīta virsmas: barokāla, ezotēriska, ar pazemes ejām, kurās dzīvo personāži, kurus deglavīska realisma proza nav reģistrējusi. Einfeldam tas ir žests pret 19. gadsimta latviešu projekta vienkāršoto pilsētas saprašanu. Pilsēta nav vienkārši mūsu ekonomiskās uzvaras vieta. Tā ir vieta, kurai ir vecāka, dziļāka kārta, ko 19. gadsimta latviešu rakstnieki nezināja vai negribēja redzēt.
Šlāpins savā recenzijā izdara vēl vienu novērojumu, ko ir vērts paturēt: pat tie Einfelda teikumi vai notikumu apraksti, kas ir „acīmredzami samocīti”, ir „samocīti pareizi un ar jēgu”. Šis ir precīzs novērojums.
Klasiskās prozas estētika balstās uz teikuma „dabiskumu”. Teikums izskatās pēc tā, kas tas saka, bez liekām skrūvēm. Baroka prozas estētika ir cita. Teikums izskatās pēc ornamenta, pēc spirāles, pēc kaut kā, kurā skrūves ir saturs. Šulca prozā teikums par cinamona veikalu būvē sevi cauri vairākiem atkāpju līmeņiem, līdz teikuma sākotnējais subjekts ir attālinājies no pasaules, kurā tas vairs nav atpazīstams. Tas nav stilistisks defekts. Tas ir žanrs.
Einfelda „samocītība” darbojas šajā tradīcijā. Teikums, kurš izskatās samocīts, ir samocīts apzināti un strukturāli. Ja viņš to būtu uzrakstījis vienkāršāk, viņš būtu uzrakstījis cita žanra grāmatu.
Šlāpina nobeigums, ka grāmata paliks uz viņa nakts skapīša ilgākam laikam, varbūt ar uzliktiem apliekamiem vākiem, nav rezignācija. Tā ir pareizā lasīšanas pozīcija šim darbam. Baroka fantastikas grāmatu, ja to lasa nopietni, nelasīta lineāri, no sākuma līdz beigām. To dzīvo ar. Tā tiek atgriezta atkārtoti, atvērta uz nejaušas lappuses, lasīta lēnām, lai redzētu, kā teikuma struktūra darbojas šajā konkrētajā vietā.
Šulca „Cinamona veikalus” nopietnais lasītājs lasa visu mūžu. Tā ir maza grāmata, kuru var iztulot apmēram trijos vakaros, bet tā darīt nozīmē nedabūt savu lielāko daļu. Einfelda „Rīga” prasa līdzīgu izturēšanos.
Ja Šlāpins beigs lasīt „Rīgu” ar uzliktiem apliekamiem vākiem un atkārtotiem atvērumiem uz nejaušām lappusēm, tad viņš lasīs šo grāmatu pareizi. Ja kāds cits beigs lasīt „Rīgu”, lai pielīdzinātu to „Troņu spēlei” vai „Gredzenu pavēlniekam”, viņš nesapratīs grāmatu nemaz. Einfelda dotums latviešu literatūrai ir nevis jauns žanrs, bet jaunas lasīšanas paradumi, kurus latviešu lasītāji vēl tikai apgūs.
Šlāpins savā recenzijā piesardzīgi atzīmēja, ka „Rīgas” loma latviešu literatūrā kļūs zināma „pēc kāda laika”. Pagājuši aptuveni desmit gadi kopš grāmatas iznākšanas. „Rīga” šajā laikā nav kļuvusi par kulta grāmatu mūsdienu Latvijas literārajā vidē. Tas, ka tā nav, varbūt ir signāls. Bet ne tāds, kurš par grāmatu saka kaut ko sliktu. Tas ir signāls par to, kāda lasīšanas kultūra mums ir. Mēs vēl pārsvarā lasām grāmatas, lai uzzinātu, kas tajās notiek. Diena, kad mēs sākam lasīt grāmatas, lai redzētu, kā tajās darbojas valoda, būs diena, kad mēs sāksim Einfeldu lasīt patiešām. Tagad mēs viņu tikai atstājam uz nakts skapīšiem.