Jēkabs Barkāns. „Noklusētās sāpes”. Rīga: biedrība „ICEJ Latvija”, 2017.
Jēkabs Barkāns. „Noklusētās sāpes”. Rīga: biedrība „ICEJ Latvija”, 2017. Atmiņu grāmata. Enerģētikas profesors, Krāslavas izcelsme, holokausts, izglābšanās. Tāds ir šīs grāmatas ietvars, un tas ir neparasti precīzs ietvars: nevis vispārināta liecība par „ebreju likteņiem”, bet konkrēts stāsts par vienu ģimeni, kas Krāslavā pārdzīvoja to, ko citas Krāslavas ebreju ģimenes nepārdzīvoja.
Inese Zandere savā lasījumā norāda uz kādu grāmatas kontekstuālu īpatnību, kas patiešām ir vērīguma vērta: šī ir pirmā Latvijas ebreju atmiņu grāmata, kuru pavada gan luterāņu, gan katoļu arhibīskapu pēcvārdi, kurai ir divi zinātniskie redaktori vēsturnieki un vēsturnieka priekšvārds. Zandere pieļauj, ka tas varētu liecināt par Latvijas sabiedrības pakāpenisku atbrīvošanos no vēsturiskās sastinguma pozas, taču pati neizsaka to kā drošu apgalvojumu. Pareizi nedara. Jo šādu apgalvojumu pamatot ir sarežģīti: institūciju publiskie gesti un plaša sabiedriska atbrīvošanās nav tas pats.
Bet grāmatas pamatvērtība nav šajā aprakstoša godu kārtībā. Tā ir, kā Zandere precīzi izsaka, amplitūdā. Pilnā amplitūdā: nelietība, tumsonība, savtīgums, uzticēšanās, pašaizliedzība, nenodošana. Turklāt amplitūdas tumšais gals aprakstīts ar to veidu precizitāti, kas ir šausminošāka par jebkuru emocionālu izvirdumu. Tas ir senas liecinieku prozas atziņa: tur, kur balss nepaceļas, kur teikums paliek vienkāršs un skaidrs, tur bailes iet dziļāk.
Zandere pieminētais glābēju motīvs ir grāmatas ētiski sarežģītākā daļa. Poļu zemnieks pie Latvijas robežas Baltkrievijas pusē, kurš trīs gadus slēpa sešus ebrejus, bija kontrabandists. Žanis Lipke, pirms viņš kļuva par to, par ko viņu tagad sauc, sēdēja Latvijas cietumā par kontrabandu. Viņa palīgi Dobeles apkārtnē strādāja ar nelegālu pārtikas piegādi; neatļauti līdzekļi un nelikumīgs alkohols bija instruments, ar kuru Lipke atpirkās kritiskos brīžos. Barkāna stāstā šī sakarība parādās no jauna.
Ko ar to darīt? Zandere pietiekami uzmanīgi izvairās no vispārināšanas: glābēju vidū bija visdažādākie cilvēki. Un tomēr viņa ļauj sev vērīgumu: šie likuma necienītāji, šie antivaroņi vardarbības apstākļos klusējošā vairākuma priekšā pārtop par varoņiem. Un atkal piedalās viņu bērni. Šī pēdējā frāze Zanderem, liekas, ir svarīgāka par visu pārējo. Barkāna grāmatā tas, ko bērni redzēja un darīja, paliek kā morālais testaments.
Šeit ir kāds paradokss, ko vērts nosaukt. Modernā Eiropas morāles filozofija kopš Kanta cenšas balstīt ētisku rīcību uz principiem, kas nav atkarīgi no biogrāfijas, ieraduma vai likumpārkāpēja temperamenta. Rīkoties pareizi nozīmē rīkoties saskaņā ar universālu principu. Bet Barkāna grāmatas glābēji, kā arī Lipkes gadījums, pastāv kā ērtas neveiksmes šai shēmai. Viņi nerīkojās pareizi tāpēc, ka sekoja kādam principam. Viņi rīkojās pareizi, jo bija tādi cilvēki, kuriem tas likās iespējams un kas jau bija iemācījušies dzīvot ārpus institucionāliem noteikumiem. Kontrabandists ir pierasts pie tā, ka izšķirošais jautājums nav „vai man ir tiesības”, bet „vai es to varu izdarīt”.
Tas nekādi nerehabilitē kontrabandu kā dzīvesveidu. Bet tas liek domāt, ka morālā vēsture, kas glabājas šādās liecībās, ir sarežģītāka par vieglumu, ar kādu mēs runājam par „varonību” un „morālo stāju”. Varonība šeit ir bieži vien biogrāfisks fakts, nevis principiāls lēmums.
Katoļu priesteri Barkāna stāstā, kā Zandere atzīmē, parādās citādi: ar to, ko var saukt par godpilnu konsekvenci. Tas ir citāds morāles modelis. Ne ārpus institūcijas, bet institūcijas iekšpusē, ar principu, kas iztur spiedienu. Šie divi glābēju veidi grāmatā nekonkurē. Tie pastāv blakus. Un tas ir, iespējams, tas, kas šo atmiņu stāstu padara vairāk par dokumentu.
Barkāna proza nav sarežģīta, un tas nav trūkums. Vienkārša un skaidra rakstīšana par šādiem notikumiem ir grūtāka māksla nekā izskatās. Emocija te ir struktūrā, nevis deklarācijā. Kad teikums paliek īss un fakts paliek fakts, lasītājs pats saņem to slodzi, ko autors nav uzlicis vārdiem. Tas ir viens no vecākajiem liecinieku vēstījuma principiem, un Barkāns to izprot.
Šādas grāmatas nozīmi Latvijā nosaka tas, ka Krāslava nav Varšava, nav Viļņa. Tā ir mazpilsēta, kuras vēsture pēdējo astoņdesmit gadu laikā nav bijusi pastāvīgi sabiedriskās apziņas priekšplānā. Barkāna stāsts atgriež šo konkrēto vietu konkrētā vēsturē. Ģimenes vārdi, māja, lauki pie robežas, bēgšanas maršruts. Konkrētums šeit ir gan ētiska, gan dokumentāra kategorija.