Johans Volfgangs Gēte. „Vilhelma Meistara mācību gadi”. No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš. Rīga: Lorelei, 2012.
Inese Zandere sāk savu īso piezīmi par šo grāmatu ar interesantu novērojumu: Dienas gada balvai kultūrā nominēts tulkojums, kuram neviens nav uzrakstījis recenziju. Nominācija cēlusies no tīra cieņas gesta pret izdevniecību, kas uzņēmies šādu projektu, nevis no darba faktiskas lasīšanas un izvērtēšanas. Zandere to pieraksta ar sausu ironiju, un šajā ironijā ir kaut kas precīzs.
Lorelei izdotais „Vilhelma Meistara mācību gadu” latviešu tulkojums ir notikums, kurš prasa ko vairāk par cieņas apliecināšanu. Jānis Krūmiņš tulkojis romānu, kas vācu literatūras tradīcijā ieņem īpašu vietu: tas ir žanra Bildungsroman pamatteksts, uzrakstīts 18. gadsimta otrajā pusē un publicēts 1795. un 1796. gadā, un tā ietekme uz vācu prozu vismaz nākamos simt gadus bijusi milzīga. Novārtā atstāt šo romānu latviešu valodā nozīmē atstāt novārtā plašu literārās domāšanas loku, no kura Latvijas literatūra nav bijusi pilnīgi brīva.
Tomēr te ir problēma, kuru Zandere formulē godīgi: Vilhelmu Meistaru tagad patiešām grūti lasīt „kā romānu”. Tas nav negodīgs novērojums. Gētes vēlīnais stils ir lēns un didaktisks, dialogi bieži funkcionē kā filozofiski traktāti, un sižets kā tāds nepārtraukti paliek otrajā plānā aiz ideju demonstrācijas. Tas ir teksts, kurš pieprasa lasītāja piekrišanu zināmiem 18. gadsimta rakstīšanas nosacījumiem.
Un tomēr Zandere pievieno: „Gandrīz, bet tomēr ir iespējams.” Tas ir precīzs formulējums, un es gribētu to attīstīt.
Bildungsroman kā žanrs balstās uz noteiktu priekšstatu par to, ka cilvēka raksturs veidojas caur pasaules saskarsmi, ka pieredze atstāj nospiedumu un ka šis nospiedums ir lasāms. Vilhelms Meistars mācās. Viņš kļūdās, zaudē, iemīlās nepareizās sievietēs, piedalās teātra trupā, uzturas sabiedrībā, kura viņu forma. Romāns ir šī formēšanās process, nevis tā rezultāts. Šajā ziņā tas paliek lasāms arī šodien, jo jautājums par to, kā cilvēks kļūst par to, kas viņš ir, nav novecojis. Novecojis ir žanra optimisms, ticība, ka formēšanās process ved kaut kur labāk, ka aiz pieredzes sāpes slēpjas zināšana. Mūsdienu prozai, no Kāfkas īsajiem tekstiem līdz vēlīnajam Bernhardam, šāda optimisma nav. Bildungsroman mirst kopā ar 19. gadsimtu.
Tas nozīmē, ka lasīt Gēti 2024. gadā nozīmē lasīt romānu, kurš pieder civilizācijai ar atšķirīgiem uzskatiem par cilvēka veidošanos. Tas nav trūkums, bet nosacījums. Šulcs rakstīja par Kafku, ka viņa daiļrade pieprasa lasītāja piekrišanu īpašai „mitoloģiskai zemei”; kaut ko līdzīgu var teikt par Gēti, tikai Gētes mitoloģiskā zeme ir Apgaismība, nevis Šulca ezotēriskais Drohobičas bērnības laiks. Jāpiekrīt Apgaismībai kā darbības telpai, lai teksts sāktu darboties.
Ko tas prasa no tulkotāja? Ārkārtīgi daudz. Jānis Krūmiņš saskaras ar vācu perioda prozi, kas 18. gadsimta beigās vēl nav attīstījusi mūsdienu vācu prozas ritmu. Zanderes novērojums par latviešu teksta „dabiskumu” ir nopietns kompliments. Ja tulkotājs spējis panākt, ka Gētes stils latviešu valodā neliekas kā svešķermenis, bet kā teksts, kurš pašsaprotami te pastāvējis, tas nozīmē, ka atrasts veids, kā pārnest ritmu, nevis tikai vārdus.
Šeit gribu piemetināt ko, ko Zandere nepasaka tieši. Klasiķu tulkošana latviski nav tikai kultūras godināšanas žests. Tā ir arī latviešu prozas apmācība. Katru reizi, kad šādā apmērā tiek tulkots liels Eiropas romāns, latviešu rakstītā valoda saņem jaunu slāni, jaunu iespēju skalas paplašinājumu. Krūmiņa Gēte ir ne tikai lasāms, bet arī lietojams teksts nākamiem prozaiķiem. Tajā nozīmē Lorelei lēmums nav tikai vēsturiskas atbildes sniegšana, bet arī ieguldījums nākotnē.
Grāmatas komentāri, kurus Zandere piemin ar acīmredzamu gandarījumu, ir daļa no šīs lietojamības. Laba klasiķu izdevuma komentāru aparāts nav akadēmiska greznība. Tas ir darba rīks lasītājam, kurš nav gatavojies lasīt 18. gadsimta vācu literāro vidi kā profesionāls germānists. Bez komentāriem Vilhelms Meistars ir biezs sējums ar daudzām nepārredzamām atsaucēm. Ar komentāriem tas kļūst par iespēju saprast, ko Gēte domāja, kad viņš to rakstīja, un ko viņa laikabiedri saprata, kad viņi to lasīja.
Zandere beidz ar piesardzīgu secinājumu: nominācija „tomēr varētu būt ne tikai par labo gribu un pacietību, bet gan par kvalitāti.” Es formulētu to skaidrāk. Šis tulkojums ir darbs, kurš pelnījis lasīšanu, nevis tikai cieņas apliecināšanu. Starpība ir būtiska. Cieņas žests ir drošs un neprasa neko. Lasīšana prasa laiku, piekrišanu svešam stilam un gatavību sastapt romānu, kurš neapmierina mūsdienu prozas ātruma gaidas. Šāda lasīšana ir iespējama. Zandere to ir pateikusi. Tagad atliek to darīt.