Marģers Skujenieks. „Latvija. Zeme un iedzīvotāji”. Rīga: Valsts statistiskās pārvaldes izdevums, 1922.
Ieva Lešinska grāmatu iegādājās no sludinājuma Facebook grāmatnieku grupā. Tajā bija ieraksts vāciski: dāvinājums draugam Leo ar vēlējumu, lai viņš no šīs grāmatas mācās mīlēt savu skaisto tēvzemi. Ja Leo piederēja pie tiem, kas 1939. gadā aizbrauca, grāmatu viņš acīmredzot neparaveda. Tā nonāca atpakaļ apgrozībā, un tagad Lešinska to tur līdzās datoram, lasa pa gabaliņam.
Šis ieraksts ir precīzāks nekā daudzi literāri kritiski esejiskie atklājumi: viena priekšmeta biogrāfija, kuras tekstā Latvijas vēsture ir klātesoša nevis kā dekorācija, bet kā sediments.
Marģera Skujenieka „Latvija. Zeme un iedzīvotāji” iznāca 1922. gadā, divus gadus pēc valsts nodibināšanas, kā Valsts statistiskās pārvaldes izdevums. Tas ir administrācijas žanrs, nevis literatūra. Skujenieks bija statistiķis un demogrāfs, un viņa grāmata pilda statistikas grāmatas uzdevumu: apkopo datus par zemi, iedzīvotāju skaitu, tautību sadalījumu, lauksaimniecību, dzīvniekiem. 1922. gadā šis uzdevums bija politisks. Jaunā valsts sevi skaitīja, jo tikai saskaitītā valsts pastāv.
Par tautību sadalījumu lasāms, piemēram, ka vislielākais vāciešu skaits uz laukiem atrodams Kuldīgas un Aizputes apkārtnē, kur viņi ievesti kā kolonisti pēc 1905. gada, dzimuši Pievolgas vācu kolonijās, un tāpēc atveduši sev līdzi daudz krieviskas ietekmes. Šis fragments ir interesants ne tikai kā demogrāfisks fakts, bet kā valodas artefakts: Skujenieks raksta vecajā ortogrāfijā ar dubulto „ee”, kas tagad nolasās kā svešs un mazliet svinīgs. Valsts statistika 1922. gadā vēl nav nonākusi pie vienotas rakstības.
Bet Lešinskas uzmanību satvēris kas cits. Nodaļā par Latvijas zīdītājiem Skujenieks piemin, ka mežos dzīvo ezis, lapsa, polārlapsa, cauna, zebiekste un vēl šādi: ūdenscirksnis, dupurs un skudru lācis.
Ūdenscirksnis un dupurs Lešinskai atšifrēti: ūdensžurka jeb strupaste, un ūdele. Bet skudru lācis?
Šis jautājums ir retoriski precīzs. Skudru lācis, protams, Latvijā nekad nav dzīvojis. Tas ir tropu dzīvnieks. Tajā pašā laikā 1922. gadā kāds kompilatoru vai tulkotājs acīmredzami ielika to sarakstā starp Latvijas savvaļas dzīvniekiem, un Skujenieks vai viņa redaktori to nenoņēma. Iespējams, ka saraksts tika tulkots no vācu vai krievu avota un neviens nepārbaudīja, vai skudru lācis Latvijā tiešām sastopams. Iespējams, ka kāds vienkārši norakstīja.
Šis ir ne tik reti sastopams vēsturisku dokumentu sīkums: fakts, kas ieslīdis caur pārbaudēm un palicis iespiests. Vēsturnieki šādus sīkumus mīl, jo tie parāda, kā zināšanas tiek ražotas, kā kompilācija aizstāj novērojumu, kā autoritāte nāk no drukas nevis no pārbaudītas pieredzes. Statistikas grāmata 1922. gadā deva faktu statusu tam, ko kāds bija norakstījis no cita saraksta.
Sebals „Saturna gredzenos” ievēro, ka arhīvi glabā ne tikai to, ko cilvēki zināja, bet to, ko viņi domāja, ka zina. Skujenieka skudru lācis ir šī atšķirība fiksētā veidā. Zinātniski pareizs faktu kopums un zinātniski nepārbaudīts fakts dzīvo vienā izdevumā, vienā sarakstā, vienā teikumā. Statiskajai pārvaldei 1922. gadā nebija resursu vai laika visu pārbaudīt. Valsts tikko bija nodibināta. Skaitīšana bija steidzama.
Leo, kuram grāmata bija dāvināta ar vēlējumu mācīties mīlēt tēvzemi, to neparaveda 1939. gadā. Varbūt viņš to bija jau izlasījis un vairs nevajadzēja. Varbūt aizbraukšana bija tik steigšus, ka grāmatas palika. Varbūt viņam tēvzeme pēc 1939. gada vairs nenozīmēja to pašu, ko 1924. gadā, kad kāds šo ierakstu izdarīja. Lešinska par šo neraksta tieši, bet ieraksts uz priekšlapas tur šo atvērto jautājumu klāt visam pārējam.
Grāmata tagad atrodas Lešinskas galdā Rīgā, 2024. gadā, ar vecās ortogrāfijas tekstu, ar skudru lāci Latvijas savvaļas dzīvnieku sarakstā, ar vācu ierakstu uz priekšlapas. Tā ir turpinājusi eksistēt bez Leo, par spīti visam, kas notika pa vidu.
Statistikas grāmatas ilgmūžība ir paradoksāla. Tās mērķis bija dokumentēt kādu brīdi, padarīt to skaitāmu un reģistrētu. Bet tas, kas tajās paliek dzīvs, bieži ir kļūda, anomālija, sīkums, kas neatbilst. Skudru lācis Latvijas mežā nav dokumentācijas neveiksme. Tas ir atgādinājums, ka katrs dokuments ir arī sava laika neuzmanība, sava laika steiga, sava laika ticība tam, ka norakstītais ir pietiekami.
Lešinskas priekšmets ir mazs: neliela kaudzīte pirmskara izdevumu, iegādāta no Facebook sludinājuma. Bet šis mazais priekšmets tur kopā trīs laikus vienlaikus: 1922. gadu, kad Latvija sevi skaitīja pirmo reizi; 1924. gadu, kad Leo saņēma dāvinājumu; un tagadni, kad Lešinska lasa pa gabaliņam un uzdod jautājumu par skudru lāci. Atbilde uz jautājumu nav interesanta. Jautājums pats par sevi ir.