Oļegs Zolotovs. „18. oktobris”. pop-front, Rīga, 2006.
Inese Zandere savā recenzijā par šo grāmatu uzreiz ķeras pie lietiška fakta: Andrejs Ļevkins ievadā raksta vārdu “oļegszolotovs” kopā, bez atstarpes. Šis ir pareizais sākums. Zolotova dzeja nepieļauj dalījumu starp cilvēku un rakstīto, starp biogrāfiju un tekstu. Bet Zandere iet tālāk, un viņas kritiskā kustība ir lasāma ne tikai kā poētiska piezīme: tā ir arī diagnostika. Zolotova rindas ir garākas, nekā latviešu dzejā ierasts, un šis garums diktē horizontālu grāmatas formātu. Formāts nosaka lasīšanas ātrumu. Ātrums nosaka to, kā darbojas atkārtojums. Atkārtojums ir šīs dzejas galvenais instruments.
Tas ir neparasts virziena maiņas veids latviešu lirikā. Mūsu poētiskā tradīcija ir vertikāla: rindiņa noslēdzas, acs krīt lejup, sākas jaunā. Zolotova rindas iet uz sāniem. Lasīšana kļūst par horizontālu pārvietošanos, kas tuvāka prózas ritmam nekā dzejas gaidītajai pulsācijai. Bet tā nav prōza. Ir kāds precīzāks apzīmējums: šis ir dzejojums kā staigāšana pa pilsētu, kur soļu garums nosaka attālumu no viena jutekliskā objekta līdz otram, nevis intelektuāls lēmums par dalījumu.
Zandere citē fragmentu, kurā putni šķeļ klusumu, dūmi pret dūmvadiem, Vēsture “vēl nav sākta, bet / visa jau gana”. Es gribētu pie šīs rindas pakavēties ilgāk nekā Zandere to dara. “Kur Vēsture vēl nav sākta” ir frāze ar pilnīgi noteiktu adresātu: tā ir Rīga kā pilsēta, kuras pēckara un pēcpadomju slāņi vēl nav sakārtoti nevienā saprotamā stāstā, kur notikumi neatrodas hronoloģijā, bet gan kā nogulsnes ūdenī, peldot bez sasaistes. Šī diagnoze nav romantiska. Tā ir auksta.
Zolotovam acīmredzot rūp precizitāte. “Lodīte drakula bodusāns,” viņš raksta, un Zandere to nosauc par nesakarīgu rindu. Bet tieši šeit es piedāvātu citu lasījumu. Nesakarīgums Zolotova tekstā nav kļūda un nav ekspresionistisks troksnis. Tās ir nosaukuma drupas, fragmenti, kas norāda uz kaut ko ārpus teksta, ko teksts nevar pilnīgi saturēt. Šis ir Šulca paņēmiens, bet bez Šulca mitoloģiskās piesātinātības. Zolotovs strādā ar mazāku temperatūru. Viņa nesakarīgums ir atcerēšanās, nevis sapnis.
Ļevkina priekšvārds šeit ir nozīmīgs. Krievu prozists un kritiķis, kurš Rīgu pazīst no iekšpuses, raksta par Zolotovu kā par cilvēku, kura identitāte ar pilsētu ir tik cieša, ka abi kļūst par vienu vārdu. Šis ir drosmīgs apgalvojums, jo tas noliedz distanci. Kritikas tradīcija parasti prasa attālumu starp rakstnieku un vielu. Ļevkins saka: šeit attāluma nav. Zolotovs nav rakstnieks, kurš raksta par Rīgu. Viņš ir Rīgas dziesminieks tās precīzā, senajā nozīmē, kurā dziesminieks ir pilsētas balss, nevis vērotājs.
Kāda ir šādas pozīcijas cena? Jautājums nav retoriskais. Zandere savā īsajā tekstā to neuzrāda, bet es domāju, ka uzrādīt ir vērts. Ja rakstnieks atsakās no distances, viņš atsakās arī no iespējas grāmatā izveidot kopskatu. Zolotova “18. oktobris” ir grāmata bez panorāmas. Tajā ir tikai viena perspektīva, viena ķermeniskā iekšpuse, no kuras pasaule nav redzama no augšas, tikai uz priekšu. Tas ir māksliniecisks lēmums, kurš pieprasa no lasītāja gatavību atstāt savu novērojuma vietu un iet līdzi. Zandere tā arī raksta: “es kā pielipusi pie muļķīgās burvju zoss tenterēju pa Rīgu pakaļ Zolotovam.” Šī atklāsme ir godīgāka par daudzām recenzijām.
Bet kādā brīdī Zandere apstājas. “Sametas kāja un es atpalieku,” viņa raksta. Dzejoļa beigas pazūd aiz stūra. Tā ir godīga atzīšanās, ka Zolotova dzeja nepakļaujas izsmeļošai interpretācijai. Tam es piekrītu, bet ar papildinājumu: šis nespēks nav kritika. Tas ir pareizais attiecīgais stāvoklis attiecībā pret noteiktu veidu dzeju. Dzeja, kuras rindas atsakās noslēgties pienācīgā brīdī, dzeja, kurā atkārtojums rada nobīdes, nevis atrisinājumus, prasa no lasītāja pametināties. Kas nesametina kāju, tas, iespējams, lasa pārāk komfortabli.
Oļegs Zolotovs ir bijis pietiekami atstumts uz perifēriju, ka latviešu dzejas pētnieki viņu bieži piemin tikai garāmejot. Tas ir zaudējums ne viņam, bet pētniecībai. “18. oktobris” ir grāmata, kuras precīzais datums nosaukumā nav izskaidrots, un tieši šī neizskaidrotība atklāj visu koncepciju: oktobris ir konkrēts un abstracts vienlaikus. Tas ir datums, kas visiem zināms un nevienam nepieder. Pilsēta, kurā Vēsture vēl nav sākta, sākas ar šādu datumu.
Lasot šo grāmatu, rodas sajūta, ka latviešu dzeja pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir izgājusi caur daudziem pilsētas aprakstiem, bet maz kurš ir uzdrošinājies pievienoties pilsētai tā, kā to dara Zolotovs: ne kā vērotājs, ne kā flaners, bet kā kāds, kam tā jau pieder no iekšpuses pirms jebkura apraksta sākas.