Rūta Kaminska, Anita Bistere. „Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”. Rīga: Neputns, 2006.
Neputns kā izdevniecība ir iemācījusi lasītājus sagaidīt noteiktu lietu: grāmatu, kas ne tikai uzrunā intelektu, bet arī turas rokā ar pārliecību. Šis sējums par Daugavpils rajona sakrālo mantojumu nav izņēmums. Formāts ir pareizs, papīrs absorbē gaismā, attēlu reprodukciju toņi ir klusinātI un precīzi, teksts un vizuālais materiāls elpO vienlīdzīgi. Inese Zandere rakstījusi par šo grāmatu kā par objektu, kas izraisa uzticību jau ar pirmo pieskaršanos, un šis novērojums ir precīzs. Grāmatvedība sakrālajai arhitektūrai, kas pašas par sevi ir grāmatas cienīga.
Bet ko tieši grāmata dara?
Kaminskas un Bisteres pieeja ir lakoniska. Teksti ir īsi, nepretendē uz interpretāciju, apkopo ziņas. Šāda izšķiršanās citā kontekstā varētu šķist izvairīšanās, bet šeit tā darbojas kā māksliniecisks lēmums, pat ja tas nebija apzināts kā tāds. Reliģiskā arhitektūra Daugavpils rajonā ir konfesionāli daudzkārtīga: katoļu, luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku celtnes blakus cita citai vai dažu kilometru attālumā, un katra no tām nes citādas vēsturiskās atmiņas. Patoloģiski precīzs patoss jebkura no šīm konfesijām virzienā šo ainavu izjauktu. Autores izvēle palikt informācijas pusē, nevis interpretācijas pusē, ir tīri kulturāla pašsaglabāšanās.
Zandere norāda uz vienu no grāmatas strukturālajiem lēmumiem, kas šķiet mazs, bet nav: līdzās esošajām ēkām autores aprakstījušas arī dažas bojā gājušās. Šis ir arhitektūras vēstures standarta paņēmiens, bet šajā ģeogrāfijā tam ir papildu slānis. Daugavpils rajons ir bijis padomju administratīvās uniformizācijas priekšmets, pirms tam cara provinces pārvaldības objekts, pirms tam Polijas-Lietuvas savienības austrumu mala, un vēl agrāk pilnīgi cits veidojums. Katra no šīm pārslāņošanās kārtām ir atstājusi zīmes uz sakrālajām ēkām vai ir tās iznīcinājusi. Aprakstīt zaudēto blakus saglabātajam nozīmē radīt ne tikai inventāru, bet arī negativu: to, ko redzam šodien, mēs redzam tā, ka zināmā mērā redzam arī to, kas vairs nav.
Tieši šeit šī grāmata pārstāj būt tikai arhitektūras katalogs.
Robežzeme kā jēdziens Latvijas kultūras pašsapratnē nav pietiekami izstrādāts. Mēdzam domāt par Latviju kā viendabīgu kultūrtelpu ar reģionālajām atšķirībām, bet Latgale, un Daugavpils rajons konkrētāk, ir kaut kas cits: telpa, kur katolicisms nav vienkārši “arī pieejams”, bet ir dominants, kur krievu valoda nav imigrācijas piemins, bet daudzu ģimeņu dzimtā, kur pareizticīgo un vecticībnieku sadzīvošana ir vēsturiski ilgstoša. Šī grāmata to neapgalvo, tā to parāda caur ēkām. Tas ir labāks ceļš.
Sebaldā ir atpazīstams kāds metodisks princips: fotogrāfija kā dokumenta pierādījums, bet arī kā zaudēšanas apliecinājums. Attēls, kas pārliecina, ka kaut kas bijis tieši šāds, vienlaikus atgādina, ka tas vairs nav tieši tāds. Sakrālās ēkas šo loģiku pastiprina: baznīca, kas fotografēta 2004. gadā un aprakstīta 2006., jau nākamajā desmitgadē var būt mainīta, renovēta, vai sliktākajā gadījumā aizgājusi. Grāmata rada laika zīmogu, kas kļūst aktuāls tikai ar aizkavēšanos.
Tas attiecas uz ēku aprakstiem, bet vēl jo vairāk uz mākslas objektiem interjerā. Altārgleznas, kanceles griestgleznojumi, krusti un ikonostasi reti parādās plašākas mākslas vēstures literatūrā, jo tie ir piesaistīti konkrētām kopienām un konkrētām ēkām. Šī ir māksla, kas neceļo uz muzejiem, nav reproducēta katalogu katalogu katalogos, un tādēļ grāmata, kas to fiksē uz vietas, ir kaut kāda veida arhīva daļa, neatkarīgi no autorātes nodomiem.
Zandere rakstījusi, ka ar šo grāmatu var ceļot. Fiziskā nozīmē tas ir tiesa: grāmata ir saprātīga izmēra, objekti ir ģeogrāfiski identificēti, un praktiskais slānis ir padomāts. Bet ir arī cita veida lasīšana, kas neprasa automašīnu. Daugavpils rajona sakrālā ainava, lasīta caur šo grāmatu, atklāj to, ko reliģiskā arhitektūra parasti slēpj: ka konfesija, celtne un kopiena nav sakritums, bet vēsturiskās varas attiecību rezultāts. Katoļu baznīca tika celta tieši tur, kur tika celta, tāpēc, ka tobrīd bija noteikts spēku samērs. Pareizticīgo baznīca blakus tai atspoguļo citu momentu, citu varu, citu aprēķinu. Lasīt šīs ēkas kopā nozīmē lasīt vēsturi, kas netika uzrakstīta kā vēsture.
Šāda lasīšana prasa lakonismu no autores puses. Jebkurš pārāk skaidri izteikts spriedums par kādu no konfesijām šo līdzsvaru izjauktu. Kaminska un Bistere ir rīkojušās pareizi, atstājot lasītāju vienatnē ar materiālu.