Tomass Manns. „Burvju kalns”. Tulk. Zenta Mauriņa. Rīga: Zvaigzne, [b. g.]
„Burvju kalns” ir romāns, kuru nevar pārlasīt tādā pašā kārtā kā pirmo reizi. Uldis Tīrons to atzīst ar atbruņojošu tiešumu: atmiņa un jaunais lasījums veido palimpsestu, kurā kārta uzgulst kārtai. Tā ir precīza novērojuma piezīme, un tā paver derīgu iebraukumu Manna romānā, kurš pats ir palimpsets, slānis pa slānim uzbūvēts ap to pašu centrālo jautājumu: ko ar cilvēku dara laiks, kad laiks apstājas.
Dāvoss ir vieta, kur laiks ir pārstājis skriet parastajā virzienā. Hanss Kastorps ierodas ciemos uz trim nedēļām un paliek septiņus gadus. Šis ironiskais proporcionēšanas triks nav vienkārši sižeta gājiens; tas ir romāna metafiziskais pamats. Manns, kurš rakstīja šo darbu no 1912. līdz 1924. gadam, pabeidzot to Pirmā pasaules kara un Veimāras Republikas lūzuma ēnā, zināja, ka laika apstāšanās nav tikai sanatorijas gaisotnes blakusparādība. Tā ir Eiropas intelektuālās dzīves diagnoze: kad nav nekā cita ko darīt kā vien filozofēt, debatēt un mirt, filozofija un debates kļūst par tieši tikpat sāpīgu simptomu kā drudzis.
Tīrons piebilst, ka viņam bijis grūti lasīt bezgalīgos Setembrīni un Naftas prātojumus un ka tulkotāja „gandrīz nav sapratusi, ko viņi tur runā”. Šī piezīme ir godīga, taču tā pieprasa zināmu paplašinājumu. Setembrīni un Nafta ir Manna iemiesotie argumenti, nevis vienkārši tēli. Setembrīni pārstāv 18. gadsimta apgaismības ticību progresam un civilizācijai, Nafta – nietzscheāniski jezuītisku noliegumu visam, ko Setembrīni tur dārgu. Viņu dialogi ir garlaicīgi ar nolūku: viņi runā bezgalīgi, jo neviens arguments nav patiesi uzvarams, jo Manna pasaulē ideoloģiskās pārliecības nekustina vēsturi, bet gan paverdzina tos, kas ticīgi pieturas pie tām. Kas Hanss Kastorps, klausoties viņu, ir? Klausītājs. Tas ir arī lasītāja stāvoklis, un tās ir nepatīkamas atziņas. Tulkojuma jautājums ir cits: Zentas Mauriņas laiks un valoda ir tālu, un šodien „Burvju kalns” Latvijā tiek lasīts caur konkrētas vēsturiskās brīdis plīvuru.
Par Manna patieso spēku Tīrons runā pareizi: mūzika, sairstoši ķermeņi, nāve. Šeit Manns ir nepārspējams ne tāpēc, ka viņš aprakstītu slimību naturālistiski, bet gan tāpēc, ka viņš fiksē ķermeņa iekšējo laiku. Hofrāta Bērensa prakse, māsas Adriatikas jautājums Joahimam, vai viņam nav gadījies aizrīties. Pēc diviem mēnešiem brālēns ir miris. Tīrons šo epizodi min kā piemēru Manna suģestīvajai precizitātei, un šajā novērojumā ir kas fundamentāls: Manns raksta slimību tā, ka slimība tiek saprasta kā laika fenomens. Ķermenis neslimo; ķermenis piedzīvo laiku cita ātrumā. Tas, ko mēs saucam par nāvi, ir laika ritma galīgs pārrāvums.
Šo domu pastiprina romāna muzikālā struktūra, kuru Manns pats apzinājās. „Burvju kalns” ir uzrakstīts kā simfonija ar motīviem, kas atgriežas pārveidoti. Viena no Hanss Kastorpa uzturēšanās epizodēm Dāvosā kļuva par sākotnējo graudu, kuru Manns transformēja romānā par to, ko viņš vēlāk nosauktu par „laika romānu” par laiku pašu. Tas nav tikai forma: romāns fiziski paplašinās vidū, kur Dāvosā aizrit vieni gadi, un sašaurinās beigās, kur sekojoši gadi aizrit ātri, tādēļ ka subjektīvais laiks, ko Manns uzskata par vienīgo patieso laiku, paplašinās piepildītuma trūkumā un saraujas atkārtojumā.
Bernhards, kurš romānu uzlūkojis no attāluma, reiz to raksturojis kā grāmatu, kas māca, kā atrasties slimajā. Tas ir precīzs un bargs rakstojums. „Burvju kalns” nepiedāvā Dāvosa pacientiem komfortu; tas piedāvā viņu stāvokļa precīzu intelektuālo atspoguļojumu. Šajā ziņā Manns ir tuvs Sebaldam, kurš savā „Saturna gredzenos” arī iet cauri drupinošam, bet netūlītējam iznīkumam. Abiem rakstniekiem iznīkums nav katastrofa, bet gan ilgstošas un skaidri redzamas sabrukšanas process, kuru var nolasīt no ainavu, ēku un ķermeņu virsmām.
Tīrona pieminētais hofrāta komentārs par „izsmirdināšanos” ir viens no „Burvju kalna” visatklātākajiem momentiem. Bērenss runā medicīniski, bet Manns atstāj šo frāzi teksta virspusē kā mazliet pārāk brutālu atgādinājumu: sanitārās procedūras, Dāvosas gaisa terapija, dienas kārtība, kas ir rūpīgi reglamentēta, lai neļautu pacientiem domāt par to, kas patiesībā notiek. Tā ir ironija bez maiguma, un tā ir tipiska Manna rokraksta zīme: viņš ļauj personāžam pateikt tieši to, ko pasauli sliedze virzās pateikt, un apģērbj to medicīniskā žargonā, lai klātesošie varētu izlikt, ka neko nav dzirdējuši.
Kas paliek pēc „Burvju kalna” pārlasīšanas? Tīronam, kā viņš raksta, epizodiski attēli, detaļas, noskaņojums. Tas ir godīgi. Bet šie attēli paliek tādēļ, ka Manns ir fiksējis ko fundamentālu par uzmanību un laiku: kas ir nolemts iznīkt, uz to mēs skatāmies daudz rūpīgāk. Tas neattiecas tikai uz Hansu Kastorpu, kurš Dāvosā sāk pamanīt detaļas ar sāpīgu asumu. Tas attiecas uz lasītāju, kurš romāna beigās saprot, ka ir pavadījis laiku kopā ar vērojamiem ķermeņiem, ka pats ir skatīts.