Valdis Grēviņš. „Tas trakais kavalieru gads”. Rīga: Nordik, 2007.
Valdis Grēviņš. „Tas trakais kavalieru gads”. Izlases sastādītāja Inta Čaklā. Nordik, 2007. Latvieši savus dzejniekus šķiro pa nometnēm: lielie un mazie, varoņi un upuri, kanoniskie un aizmirstie. Grēviņš ir viens no tiem, par kuriem šāda šķirošana liekas pati vienkāršākā lieta pasaulē, jo viņa dzīves fakti ir tik uzskatāmi, tik klaji: sociāldemokrāts un Saeimas deputāts, satīriķis un teatrālis, vēlāk lēģeris un tā sauktā “satrūdējušās čaulas” atmešana par labu „sociālistiskā reālisma gaišajam ceļam”. Tas viss ir īsts, tas viss ir sāpīgs. Taču Ineses Zanderes lasījums, kas šo izlasi pavada kā nerakstīts palimpsests, norāda uz ko citu: ka pie Grēviņa var nākt arī citādi, no citas puses, meklējot nevis likteni, bet dziesmu.
Zandere raksta, ka viņa iegriezusies Grēviņa grāmatā pēc viegluma un mazuma. Šī pieeja, kas sākotnēji var šķist sentimentāla vai pat izvairīga, patiesībā ir precīzāka nekā jebkurš biogrāfisks ceļvedis. Jo Grēviņa labākajos pantos tiešām notiek kaut kas, kam nav sakara ar vēstures smagumu: vārdi atbrīvojas no sava paskaidrojošā pienākuma un sāk skanēt kā melodijas bez teksta. „Kāds putns dzied par manu dzīvi. / Mazs vienkāršs putns sēd un dzied.” Šādas rindas nelasa, tās dzird. Tas ir retums latviešu lirikā, kur muzikalitāte biežāk tiek sasniegta ar instrumentālu vingrinājumu, nevis ar šo gandrīz bērnisku tiešumu.
Bruno Šulcs savos prozas darbos runāja par valodas slāni, kas atrodas zem nozīmes, par to, ko viņš sauca par „vecāko tekstu” zem ikdienas runas. Grēviņa lirikā ir kaut kas līdzīgs: viņa vienkāršākās rindas ir tādas, ka pat tad, kad lasāt tās pirmo reizi, šķiet, ka tās zināt jau sen. Tā nav izsmalcināta mākslinieciskā nostāja. Tā ir uzticamība balsij, kas runā pirms domāšanas sākas.
Izlases garākajos pantos un satīriskajā materiālā šis efekts bieži zūd. Grēviņš kā satīriķis ir korekts, reizēm arī ass, taču tur viņš raksta ar mērķi, un mērķtiecīgums to smagas. Liriskā es tajā kļūst par funkciju, nevis par balsi. Inta Čaklā, veidojot izlasi, acīmredzot to ir sajutusi: svarīgākais materiāls ir koncentrēts tieši neilgajos, gaisīgajos pantos, kur Grēviņš pieļauj sev to, ko dzejnieki reti sev atļaujas, proti, nepārliecināt.
Tas viss nevar aizklāt to, ka runa ir par rakstnieku, kura dzīve tika lauzta divreiz: vispirms ar lēģeri, pēc tam ar piespiedu publisku pašnoliegumu. 1935. gadā rakstītā vēstule, ko Čaklā citē ievadā, kurā Grēviņš raksta, ka „laikam jau es tomēr atmetīšu ar roku šai patriotiskajai pasaulei un rakstīšu savas skumjās dziesmas”, ir sāpīga retrospektīvā: cilvēks jau tajā brīdī zina, ka pasaule viņam neatmetīs ar roku, ka skumjās dziesmas tiks pazudinātas vai apklusinātās. Šādas vēstules latviešu literatūrā ir daudz. Taču Grēviņa gadījumā tās parādās kā rāmis ap to vieglumu, ko Zandere meklēja. Vieglums nav naivitāte. Tas ir lielāks sasniegums nekā izskatās.
Ir kāda paralēle, ko gribu pieminēt, kaut arī tā ir netieša. Vācijā starp kariem rakstīja dzejnieki, kuru darbi šodien pieder pie tā laika liecībām ne tāpēc, ka tie bija politiski, bet gan tāpēc, ka tie bija sīki un konkrēti: ainavas, putni, gaismas maiņa. Oskar Loerke, Wilhelm Lehmann. Dabas lirika kā pretestības forma tikai tāpēc, ka tā atteicās saistīties ar valsts grandiozitāti. Grēviņa „mazums” ir kaut kādā mērā tādā pašā pārdomātās atteikšanās tradīcijā, kaut arī Latvijā tas tradicionāli netiek lasīts šādi. Mēs savus liriskos mazos tekstus lasām kā laikabiedru dokumentus vai kā dzimtenes piemiņas žestus, reti kad kā apzinātu izvēli pret grandiozo.
Nordik izdevuma mākslinieciskais noformējums ir pieticīgs, gluds, ar nedaudz pelēcīgu titullapu, kas Grēviņa vārdu izvietojusi mazā, gandrīz piedodošā drukā. Neviļus tas izskatās kā lēmums. Kā vēl viens mazums, kas iekļaujas kopainā.
Ineses Zanderes lasījums ir pareizs, bet es gribētu tam pievienot vienu dimensiju. Viņa meklēja vieglumu un atrada to. Es meklētu to pašu, bet pievienotu jautājumu: kas notiek ar dzejnieka balsi, kad vēsture to ir pārkropļojusi, un vai ir iespējams to atgūt, lasot tos pašu darbus? Grēviņa gadījumā atbilde, manuprāt, ir piesardzīga „daļēji”. Panti, kas rakstīti pirms lēģera, skan citādi nekā tie, kas rakstīti pēc, un šī atšķirība nav stilistiska. Tā ir kaut kas dziļāks. Bet tas, ka mazās dziesmas vispār izdzīvoja, ka tās šodien atrodamas vienā sējumā, ka tās var nolasīt dārzā no rīta pret debess jumu, kā to apraksta Zandere, ir pietiekami.
Latvijā bieži tiek apspriests, kurš dzejnieks ir lielais un kurš ir mazais. Grēviņa gadījums atgādina, ka šī šķirošana ir aprakstoša, nevis vērtējoša. Mazums var būt precizitāte. Un precizitāte ir viens no retākajiem literārajiem tikumiem.