Žebers. „Ejas un asakas”. Ilustrācijas: Andris Brezis. Rīga: Liels un mazs, 2022.
Ilmārs Šlāpins par Žebera „Ejām un asakām” raksta piesardzīgi un precīzi: šī grāmata nav „tikai” dzejoļu un īspasaku krājums. Piesardzību var saprast. „Dubultā dibena” žanra koncepcija, ko Šlāpins min un noraidna, tiešām šeit neder. Bērnu literatūras kategorija rada nepareizus gaidas, bet pieaugušo literatūras kategorija tikpat kļūdaini sašaurina lasījuma lauku. Žebera grāmata atrodas citur.
Kur tieši, to Šlāpins arī netieši pasaka: tekstu rindiņas ir „noslīpētas līdz pulksteņmeistara precizitātei”, un tajās dzīvo zemteksti, lingvistiski atskārtas, koāni. Tas ir pareizs apraksts. Bet šis apraksts vēl nestāsta, kādas pasaules viesis šajā grāmatā ir ieradies.
Andris Brezis ilustrācijās izmantojis nolietotas rotaļlietas. Šlāpins to definē kā ready-made kompozīcijas „eksistenciāli iztukšotā pasaulē, kurā vairs nav palicis neviens bērns”. Šis ir precīzākais punkts, ko kritiķis atrod, un tam ir vērts piestāt ilgāk. Iztukšotā bērna pasaule Eiropas literatūrā parādās it bieži kā metafora, bet retāk kā literāra problēma pati par sevi. Grimmu pasakēs bērns ir klātesošs pat tad, kad viņš iet bojā. Bērniem nav atļauts pilnībā pazust. Žebera grāmatā šis aizliegums ir atcelts.
Kas paliek aiz bērna? Mantas. Brezis to parāda ar lietisku nopietnību: plastmasas figūriņas, noberzti mīkstie dzīvnieki, pussalauztās spēles. Priekšmeti bez lietotāja. Tas liek atcerēties Rainerа Mārtina Rilkes „Rotaļlietu” eseju no 1906. gada, kurā rotaļlieta tiek definēta ne kā bērna objekts, bet kā entitāte ar savu noslēpumu, kas kļūst redzams tikai tad, kad bērns ir aizgājis. Rilke to rakstīja par nolietojumu un atstātību; Brezis to rāda ar fotografisku nopietnību. Žebers tekstveidē iet vēl tālāk: viņa personāži, šie mazāk vai vairāk atpazīstamie bērnu stāstu arhetipiskāie varoņi, rīkojas ar pašu loģiku, kā to saka Šlāpins. Bet šī loģika nav neprāts. Tā ir loģika pēc cilvēka, kas turpina darboties, jo neviena nav palicis to apturēt.
Žebera tekstu formu var salīdzināt ar to, ko Hanss Kristians Andersens darīja ar pasaku žanru, bet tikai daļēji. Andersens piešķīra neanimētiem priekšmetiem dvēseli, lai viņi varētu ciest. Žebers nedod varoņiem dvēseli. Viņš dod tiem neizbēgamību. Puisītis, kurš skatījās televizoru tik ilgi, līdz ekrānā ieraudzīja svešu vecku, kas urbina degunu, nav soda stāsta varonis klasiskā izpratnē. Morāle šeit ir formas artifacts, žanriskā iesaiņojuma palieka, kas palicis pāri no tā laika, kad morāles vēl bija vajadzīgas. Žebers to lieto ar zinošu skepsi.
Šādu skepsi par žanriskām formām Eiropas īsprozā nav bijis maz. Bruno Šulcs savā „Kanēļveikalu” pasaulē ļāva materijai transformēties ar gandrīz rituālu nopietno toni. Sandburgа pasaku tonis ir naivs, bet ne tik pārliecināts par savu naivumu. Žebera lakonisms ir precīzāk salīdzināms ar Sigri Unset ilustratīvās pasaules blīvo vienkāršību, vai drīzāk ar to, ko Georgs Heims darīja ekspresionistiskajā dzejā, pirms tam kā žanram pienāca bojāeja: pārvērst pazīstamu pasauli par atpazīstami svešu ar minimālu intervenci. Vienas vārdu šķiras maiņa. Viena epiteta izlaišana.
Šlāpins pareizi novēro, ka kalambūri un lingvistiskās atskārtas ļauj grāmatu lasīt vairākkārt. Tas ir lasīšanas žests, kurš ir ērti ievietojams bērnu grāmatas aprakstā. Bet varbūt precīzāk ir sacīt kaut ko citu: šie teksti ir veidoti tā, ka pirmā lasīšana un otrā lasīšana nav viena un tā pati darbība. Žebers raksta par grīdas dēli, kas čīkst un ko saimnieki vairs nedzird; pirmajā lasīšanā tas ir mazliet biedējoši. Otrajā lasīšanā čīkstēšana ir kļuvusi par apziņas struktūru, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai kāds to uztver. Tas vairs nav šausmu stāsts. Tas ir ontoloģisks apgalvojums.
Brezis to turpina vizuālajā dimensijā ar atbilstošu nopietnību. Rotaļlietu ready-made kompozīcijas neveic nostalģisku geštu. Tās nedara bērnību skaistāku atmiņā. Tās konstatē, ka bērnība kā priekšmetu sistēma turpina pastāvēt, pat ja bērnības laika cilvēks vairs nav pieejams to apstiprināt. Šajā ziņā Brezis un Žebers strādā ar vienādu metodi: atņem lietotāju, patur lietu, un skatās, kas notiek.
Kas notiek, ir šī grāmata. Tā ir nelielā formātā, bet ar īpašu nopietnību. Šlāpins to nosauc par mākslas darbu „vairākos slāņos”. Tam var piekrist. Bet slāņu metafora varbūt pietura uzmanību pie struktūras, kur labāk skatīties uz laiku. „Ejas un asakas” darbojas ar nākotnes pagātni: tas, kas grāmatā notiek, ir jau noticis pirms grāmatas sākuma, un lasītājs ir vienīgais apmeklētājs šajā pēcnorisē. Pilna telpā. Bez saimnieka.
Tāda ir literatūra, kas atsakās no mierinājuma kā žanriska pienākuma. Tā neeksistē bieži. Šoreiz tā ir te.