Lielais neredzamais

Šīs vasaras izstādē Heivarda galerijā Londonā “Neredzamais: Māksla par to, kas nav saskatāms 1957–2012” slavenu mākslinieku darbi tika demonstrēti to saspēlē ar neredzamo, netveramo, tikai iedomājamo. Es tur nebiju. Tomēr es šos darbus izjutu, nekur nebraucot, pateicoties milzīgajam informācijas daudzumam par izstādi internetā. Šo mākslas darbu idejas ir tik caurspīdīgas un minimālizētas, ka viegli pārvar telpu starp sevi un mani un īstenojas manī dom- un izjūtformās. Tā nebija vienkārši parastā reprodukciju aplūkošana, bet pa īstam sajūtams formas tēls manī.

Konceptuālā tēlnieka Toma Frīdmana 1992. gada darbs “1000 stundu vērojuma” tapis, viņam piecus gadus ik pa brīdim skatoties uz balto papīra kvadrātu, kuru viņš tad arī ir izstādījis. Šeit, protams, darba “tukšumam” formu piedod nosaukuma vārdiskais “materiāls”, bet arī pašam papīra baltajam tukšumam ir sava nozīme, iekšēja forma, “netveramā svars”. Es pat izgatavoju šī darba “kopiju” (nebija grūti izveidot 82,5 x 82,5 cm lielu baltu papīra lapu) un sapratu, ka tajā nekādi nav iespējams iedabūt iekšā mākslinieka 1000 stundu skatīšanos. Tā palika kā skaista un spēcīga iedoma ārpus šī laukuma. Manī.

Bet tad asociācijas mani aizsvārstīja uz kaut ko pilnīgi pretēju, bet arī cieši saistītu ar neredzamo. 1998. gadā manā projektā “Mākslinieku privātās lapas” laikrakstā Literatūra. Māksla. Mēs. Gints Gabrāns izmantoja viņam atvēlēto vietu, “izstādot” patapinātu firmas Zwilling nažu reklāmu. Gabrāna lapa izsauca aktīvi negatīvu reakciju lasītājos un arī redakcijā, kura pat publicēja atvainošanās vēstuli lasītājiem. Atbildei es publicēju tekstu “Komentārs”, kurā cita starpā rakstīju: “[..] mums ir sajūta, ka te māksla rodas it kā no nekā, pie kam tas notiek kaut kā “slinki”, bez piepūles, ignorējot visu to, ko kādreiz dēvēja par amatprasmi. Šis darbs ir maska “kaut kam”, un šis nezināmais “kaut kas” mūs biedē. Varbūt tā Gabrāna privātajā lapā-reklāmā iezīmējas tās gadsimta otras puses izmaiņas pasaules kultūrsituācijā, kad mākslinieku darbībā arvien vairāk samanāma pāreja no tradicionāli izprasta mākslas darba uz konstruēšanu, projektēšanu mākslas darba sakarā. [..] Mākslinieka darbs pats par sevi vairs nav unikāls, bet tikai alūzija (citāts). Unikāls ir šis “nekas”...”

Dažādi “neredzamie” “nekas” no dažādām pusēm satiekas, un varbūt mākslas jēga ir tieši tajā, kas mākslas darbā ir neredzams. Var teikt arī tā: māksla ar savu pieeju formai redzamajā cenšas parādīt neredzamo, bet neredzamo padarīt sev pieejamās formās redzamu. Šajā neredzamajā iemiesojas spēki (enerģija), kas palīdz mums būt. Manuprāt, arī pagātnes mākslas darbu formās apslēptais “neredzamais”, kas izpaužas redzamajā, ļauj tiem dzīvot mūsdienās, un tieši tādēļ ikviens tos var atsevišķi saprast. Pa laikam man neredzamais atklājas mākslas darbu formās kā ātri gaistošu, man būtisku emociju un domu veseluma pārdzīvojums, bet pieņemu, ka šī “neredzamā” jēga pastāv ārpus manis, pāri man. Tomēr tā paliek un strādā manī.

Raksta beigās es jums piedāvāju savu neredzamo teikumu. Es pieņemu, ka tajā patiesi ir kaut kas pateikts par mani šajā pasaulē. Iztēlojos, ka tajā ir 19 vārdi, viens komats un punkts. Satura iespējas, protams, ir bezgalīgas. Lūk, te, aiz izsaukuma zīmes, tas ir!

. Visu labu!