Lietu kārtība un banāna miza

Pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja nelielajā izstāžu zālē iekārtota gleznu izstāde, pie tam pietiekami interesanta, vēl pirms redzēti darbi, jo to autors nav gleznojis kādus 40 gadus kopš studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā 60. gadu sākumā. Tomēr izrādās, ka tur izveidojies kaut kāds virtuāls čats kā tādā bibliotēkas pīpētavā vai kur nu vēl atraisās sarunas par mākslu. Tur sarunājas izstādes autors ar kursabiedriem un draugiem Bruno Vasiļevski un Imantu Lancmani, daži ārzemju kolēģi, piemēram, Engrs un Jans van Eiks. Kaut ko piebilst arī Vermērs van Delfts un Andris Eglītis. Īpaši pārsteigti par tikšanos šeit izskatās Larss fon Trīrs un svētais Augustīns.

Abi pēdējie vainīgi pie izstādes nosaukuma “Lietu kārtība”, kas kopīgs Jura Pudāna un Andra Eglīša izstādēm. Eglītim nosaukums atnācis no sv. Augustīna rakstītā par nesakārtotu dvēseli, kas pati ir sev sods, bet Pudānam – no Trīra “Melanholijas”, kur viena no galvenajām varonēm, gaidot pasaules beigas, saka, ka zina lietu kārtību. Pudāns laikam nav redzējis Eglīša gleznas, un Eglītis vēl var apskatīt Pudāna gleznas, bet tas īsti nav svarīgi – Pudāns vienalga pie “lietu kārtības” nonācis pirms Eglīša, jo tas bijis ierasts sarunu temats studiju laikā sešdesmitajos. Tiesa, arī tas, kurš pirmais, nav svarīgi, jo manā rīcībā ir abi, un ar to pietiek, lai Pudānam mēģinātu iebilst, kad viņš saka, ka mūsdienās nav tādu interešu un izpratnes.

Gan Eglītis, gan Pudāns glezno to, ko redz, tā, kā tas ir. Gleznās redzam gabaliņus no istabām, kuras tiešām kaut kur ir, ar tieši tādiem priekšmetiem, kādi tur tobrīd atrodas, un ainas no skatpunktiem, no kuriem tiešām paveras tāds skats, kā ir uzgleznots. Vienīgi Eglīša lietu kārtība bija meklējoša un jautājoša, it kā ar kabatas lukturīti tumsā iztaustot pa gabaliņam apkārtni, ko citkārt gaismā redzam visu uzreiz, tiecoties pēc nejaušības, izvairoties lietas sakārtot un raugoties pēc kaut kādas sākotnējas, neiekārtotas kārtības. Savukārt Pudāns glezno un izturas tā, it kā zinātu atbildi, kas tā vispār par lietu kārtību. Vienīgi atbildi neesot izdomājis viņš, bet gan Engrs, dažādos kontekstos runājot par skaistumu kā lietu patiesuma mēru. Vismaz glezniecībā, kur tāpat viss ir ļoti sarežģīti, pretrunīgi un noslēpumaini.

Māra Traumane zina teikt, ka Pudāns sekojot savulaik Vasiļevska formulētai metodei – raudzīties uz to, ko glezno, bez pastarpinājumiem vai, kā saka Pudāns, neskatīties citu acīm. Tomēr viņš arī piebilst, ka Vasiļevskis noteikti nebūtu izvēlējies tādus priekšmetus klusajām dabām, jo viņam tur būtu par daudz kricuļu un atsauču, taču, pirmkārt, tā tiešām mākslinieka dzīvoklī izskatoties, un, otrkārt, tie skati taču esot vienkārši skaisti. Engrs piebilstu, ka ne jau uz etiķi mušas nāk, bet uz cukuru un medu.

Tomēr Pudāna gleznas nav saldas. Tās ir drīzāk tīras. Raugoties uz līdzīgas metodes adeptiem, iznāk, ka, darot it kā vienu un to pašu, proti, gleznojot tikai to, kas redzams, Līgas Purmales gleznas šķiet siltas, Bruno Vasiļevska – vēsas, Miervalža Poļa – vēl kaut kādas citādas.

Nu jau vairākas dienas netieku vaļā no līdzīgas klasicizējošas pieejas arhitekta Vladimira Neilanda teicienā, ka ēkām nevajadzētu īpaši atšķirties citai no citas, ja vien tik daudz, kā cilvēki atšķiras. Sešdesmitajos akadēmijas vadība Juri Pudānu brīdinājusi, ka, šādi gleznodams, viņš stāv uz banāna mizas bezdibeņa malā. Tā arī nesaprotu, kur stāvu es, skatoties uz gleznām, kurās ir tik daudz kā, bet redzams tik maz.