Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lorija Andersone
Suņa sirds, 2015
Heart of a Dog, Laurie Anderson
Lai arī jau pirms gada stāstīju par šīs filmas skaņu celiņu, kas tika izdots atsevišķā albumā, tikai tagad izdevās to noklausīties kopā ar vizuālo materiālu. Zinu, ka neesmu vienaldzīgs pret autori un būtu ar mieru ņemt par pilnu jebkuru sentimenta un personisku noskaņu pilnu amatierdarbu, taču “Suņa sirds” pārsteidza jau no pirmajām minūtēm un pilnīgi satrieca apmēram vidū, kad Andersones ierastie lingvistiskie jociņi, mūsdienīgie dzenbudistu koāni un anekdotes no viņas nelaiķa sunītes dzīves sagriezās skaudrā virpulī un sākās ceļvedis Bardo pēcnāves pasaulē. Izplūdušā attēla un videoefektu satvertā apziņa tika burtiski piespiesta nodoties aktīvai meditācijai, kas nepieradušos mentālos muskuļos turpināja smelgt vēl arī nākamajā dienā. Te gan jāsaka, ka Lorija Andersone, nebūdama profesionāla režisore, tomēr rīkojās kā prasmīgs personiskais treneris un filmas noslēguma daļā ļāva iziet no izmainītā apziņas stāvokļa, secīgi nokāpjot pāris pakāpienus zemāk un atgriežoties pie konvencionālākiem kino naratīva paņēmieniem, tiesa, pašās beigās iesitot pakrūtē ar Lū Rīda dziesmu un izplūdušu fotogrāfiju, kurā knapi atpazīstams, tomēr bija redzams arī viņš – autores tuvākais draugs, kura piemiņai šī filma, galu galā, bija veltīta. Vēl jāpiebilst, ka filma ir jāskatās kinoteātrī, lai varētu pilnībā izmantot tajā ietvertos tehniskos instrumentus, to skaitā – daudzceliņu skaņu.