Luijs Mals "Lifts uz ešafotu", 1958

Luijs Mals

Lifts uz ešafotu, 1958

Ascenseur pour l’échafaud, Louis Malle

Mākslas darba liktenis bieži vien ir iepriekš grūti paredzams – paiet gadu desmiti, un mēs ar pārsteigumu raugāmies uz to, kas iepriekš izraisīja nepārprotamu sajūsmu, bet citkārt piemirstās vai pierastās lietās spējam atrast kādu jaunu, laika plūdumu pārcietušu vērtību. “Lifts uz ešafotu” ir klasiska pirms-jaunā-viļņa franču filma, kas izrunāta un aprakstīta neskaitāmas reizes. Kritiķi jau daudzkārt vienojušies, ka tas nav franču jaunais vilnis (lai gan varēja būt), ka tā nav Mala labākā filma (bet ir pirmā spēlfilma, pirms tam viņš kopā ar Žaku Ivu Kusto filmēja zemūdens pasauli), ka skaņu celiņš ir izcilāks par pašu filmu (Mailss Deiviss to sarakstīja un ierakstīja Parīzē, pilnais studijas sesiju ieraksts ir satriecoši skaists, un to ir vērts klausīties un paturēt prātā, skatoties filmu), taču šīs filmas ietekme un vieta kino vēsturē liek mums saskatīt tādas zīmes un simbolus, kas ļauj pa īstam novērtēt gan aktieru vēlāko darbu citās filmās, amerikāņu film noir ietekmi uz franču kino, gan Mala ietekmi uz Godāru, Trifo vai scenāristu un režisoru Žanu Polu Rapno. Šogad restaurētā filmas versija ir nozīmīga (kā saka The New Yorker apskatnieks Ričards Broudijs) nevis filmas kvalitātes, bet gan tieši vēsturiskās nozīmības dēļ. Kaut kādā ziņā šī filma definēja arī to, kā mūzika, it īpaši džeza mūzika, turpmāk tiks izmantota neskaitāmās citās filmās. “Lifts uz ešafotu” ir kļuvis par etalonu melnbaltā kinematogrāfiskā kadra un klasiskā džeza saspēlei. Ne velti pat Staņislavs Govoruhins savā 2013. gada rimeikā “Weekend” izmantojis Odesas džeza orķestri un melnbalto kadru. Tiesa, lai pierādītu to, ka Luijs Mals un Mailss Deiviss joprojām nav pārspēti.