Luis di Matteo

Žanrs: emocionālā masāža ar pirkstu galiem.

Auditorija: cilvēki ar notirpušām locītavām, ausīm vai sirdīm.

Ekvivalents: vienas nakts iemīlēšanās ar visām no tās izrietošajām sekām.

Astoru Pjacollu ir dzirdējuši visi. Daudzi uzskata, ka Dino Saluci ir labāks. Bet gandrīz neviens nezina, ka vislabākais ir Lūiss di Mateo — mazs un neteiksim, ka īpaši glīts vīrelis no Urugvajas, kam bandoneons piestāv kā rūķītim cepure. Labs bandoneonists ir kā tapieris kinoteātrī vai vijolnieks lauku kāzās — sevī noslēdzies un nevienam nevajadzīgs līdz tam brīdim, kamēr nesāk spēlēt.

Bet tad gan — acumirklī pārņemot asinsrites darbību, kontrolējot elpošanu, kuņģa sulas un siekalu izdalīšanos, viņa mūzika iekļūst klausītājā kā medicīniskā zonde vai filipīniešu hīlera pirksti.

Tu baidies pakustēties, nezinot, vai tas gadījumā nav bīstami, drošāk šķiet pakļauties tā cilvēka rokām, kas zina,

ko dara. Bet tad, kad viss ir beidzies,

tu steidzies prom, cenšoties neskatīties viņam acīs. Gluži kā zobārsts,

viņš zina par tevi pārāk daudz.

Turklāt — no iekšām.