Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lūiss Bunjuels
Piena ceļš, 1969
La voie lacté, Luis Buñuel
Mīts vēsta, ka Piena ceļš pavada kristiešu svētceļniekus ceļā pie Sv. Jēkaba relikvijām, bet mūsdienās tas ir daudzjoslu autobānis, kas vada bezpajumtniekus Žanu un Pjēru no Parīzes uz Spāniju, tiem filmas garumā piedzīvojot neiedomājamākās kristietiskās vēstures transformācijas. Tikai ilustrācijai: jau ievadā satiktais Dievs un punduris Kristus abiem bezpajumtniekiem novēl gulēt ar svēto prostitūtu un nosaukt bērnu par “Vairs nekādas žēlsirdības”. Mēģināju izsekot, cik no filmā pieminētajiem faktiem zināju jau iepriekš? Iznāca pavisam nedaudz – par Sv. Jēkaba kapu Santjago de Kompostella, par Sv. Augustīna vēstulēm pret pelagiāņiem, kataru kustību un Marķīza de Sada ieslodzīšanu – bet neko par antinomianistiem, donatistiem, montanistiem, paulicianistiem, jansenistiem un vēl daudziem citiem. Ar filmām reizēm tā gadās – neko nesaproti, bet skatīšanās azarts tikai pieaug. Pie kam režisora uzdotos kalambūrus šķetināt kļūst pavisam interesanti, kad pati filma sen noskatīta. Šī noteikti ir jezuītu kauzuistikas speciālista Bunjuela vissarežģītākā filma. Nevis filma, bet īsais kurss ķecerību vēsturē. Un, protams, viņš ir pats bezkaunīgākais ķeceris, spriedelējot par Jaunavas Marijas ginekoloģisko stāvokli vai uzdodot jautājumu, kā Svētais gars izvairījās no kuņģa sulām, ja jau Kristus miesa pārtapusi maizē?