Māla krunkās

Pētera Sidara personālizstāde “Tveramā kustība” izstāžu zālē Arsenāls līdz 13. martam

Artura Bērziņa izstāde “Attēldarbi” galerijā Māksla XO

Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā90. gadu beigās, cīnoties ar savu pirmo lielo brīvdabas skulptūru, pietuvojos lielajai mākslas pasaulei – uz turieni eksperimentēt devās Aija Zariņa, Juris Putrāms, Oļegs Tillbergs un arī Pēteris Sidars.Līdz tam es zināju, ka brīvdabas skulptūras var veidot no metāla, akmens un koka, tādēļ, uzzinot, ka Sidars veido objektu no tik nejēdzīga materiāla kākūdras podiņi, aizdomājos, ka mākslas pasaule tomēr ir dīvaināka, nekā tobrīd šķita. Tagad tas neliekas pieminēšanas vērts, bet pirms gadiem 20, mācoties Mākslas akadēmijā un ikdienā staigājot starp brūnām, apdauzītām ģipša figūrām, ideja par kūdras podiņiem iesita ķīli drošajā pamatā, uz kura es biju sācis būvēt savu vērtību sistēmu.

Cita plaisa manos pamatos izveidojās jau pavisam drīz –pēc pāris dienām. Neilgi pirms izstādes atklāšanas Pedvālē nolija lietus, un Sidara kūdras podiņu instalācija izmirka, izjuka un sapļaka, pārtopot par brūnu, slapju un nožēlojamu kalniņu.Izstādes apskatē tā vairs netika iekļauta, bet es pirmo reizi pieredzēju, ka labas mākslas radīšana nozīmē arī risku un brišanu nezināmā zonā, kur, nerēķinoties ar mākslinieka pūlēm, dieva dēli izspēlē vien sev zināmas spēles.

Izstāde, kuru apmeklēju pirms Sidara jaunā iznāciena Arsenāla velvju zālēs, bija Artura Bērziņa “Attēldarbi”, ko varētu saukt par kabatas formāta vingrinājumiem dažu sen mirušu domātāju ideju vizualizācijā, izmantojot lokālās estētikas, latviskās gaumes un purvītiskās Latvijas dabas elementus. Lai arī dažu darbu nosaukumi abās izstādēs ir līdzīgi – piemēram, Bērziņa “Viss, ko redzēju” vai Sidara “Man patīk šī skulptūra” –, atšķirīgākas izstādes grūti iztēloties.

Sidara izstāde ir uzsvērti antiintelektuāla, savā ziņā pirmatnēja, dzīvnieciska, bērnišķīga, tāda, ko ir veidojis mākslinieks ar izoperētu sāta sajūtu.Uz kāda paliela, zema podesta ir redzams darbs ar vairāk nekā metru garu melnu plastikāta lenti, kam no visām pusēm pievienojas vadu murskulis. Vadu ritulī varētu būt kādi 150, bet varbūt visi 250 metri vai vairāk, nav iespējams pateikt. Šķiet, ja Sidars tā kārtīgi tiktu klāt rūpnīcas vadu noliktavai, plastikāta lentei pievienotos kilometrs samudžinātu vadu, bet tas nav būtiski. Interesanti ir tas, ka darbi rodas gandrīz no nekā – no sintētiskiem atkritumiem, kaut kādiem izšķīdušiem salmiņiem, ielaminētas sakaltušas krāsas šļakatām un apgleznotām pļekām, kas ir kaut kas nenosakāms – pa vidu starp putnu mēsliem, siekalām, spermu un uz melnas pannas uzsistām olām.

Arturs Bērziņš intervijā Arterritory par krāsu izvēli saka tā: “Darbā par Aristoteļa tekstiem krāsainie laukumi veidojās tā, ka es paņēmu visus krāsu zīmuļus, kas man bija. Sašķiroju pa krāsām.Paņēmu no meitas spēļu kauliņu, kuram ciparu vietā ir krāsas.Un tad metu kauliņu. Zīmuļi rotēja katrs savas krāsas ietvaros. Līdz ar to šis darbs neatspoguļo manu gaumi.”

Sidars savukārt, it kā runājoties ar Bērziņu, ir devies pretējā virzienā un milzīgu, violetu vellssazinko nosauc – “Šī krāsa man patīk”. Tieši tik vienkārši – patīk, un viss, gribi – skaties, negribi – ej dillēs.

Reizēm man ienāk prātā māksliniekus salīdzināt ar vielu izšļācošiem dabas objektiem – vulkāniem vai geizeriem. Daži geizeri izvirst regulāri, gandrīz ar pulksteņa precizitāti, citi ir neparedzami, tāpēc labāk netuvoties. Ir vulkāni, kas reiz izvirduši, tad sastinguši un aizmiguši, bet uz to nogāzēm jau saauguši koki. Ir vulkāni, kas nepārtraukti izspļauj lavas pļukas, bet skats nav nekāds dižais, tik vien kā smirdīgi dūmi. Sidaru šajā virstošajā zemē es redzu kā tādu nepārtraukti burbuļojošu dubļu vulkānu, kas veido tos dīvainos, lēni sprāgstošos māla burbuļus, kas vienubrīd atgādina pūpēžus, tad – putna kakas lidojumā, visbeidzot – pārsprāgstot un gāzei atbrīvojoties –grozīgas hameleona acis vai krunkas uz bezspalvu kaķiem. To visu es redzēju izstādē.