Daivainā čemurene

Kronvalda parka alejā gar kādreizējo Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēku, kas tagad pieder Latvijas Mākslas akadēmijai, gadu tūkstošu mijā vairākas reizes pēc kārtas agrā rudenī trešā ozola pakājē (ja skaitītu no tenisa kortu kafejnīcas durvīm uz fakultātes pusi) izauga neparasta sēne. Liela, kā krietna kāpostgalva, krokaini sakārtotām, viena otru pārklājošām pelēkraibu cepurīšu kārtām – kā sabozta vistas aste vai krinolīna apakšsvārki. Būtu tur garām gājuši ap to laiku Rīgu apmeklējušie Dalailama vai Japānas imperators, vai ķīniešu viesstrādnieki, sāktos svētki un gaviles.

Jo tā taču bija maitake jeb dejojošā sēne – ne vien delikatese, bet burvīgām dziednieciskām īpašībām apveltīta dabas dāvana. Tradicionālā Austrumu medicīna to lieto kā universālu līdzekli pret visām kaitēm, kā adaptogēnu, kas palīdz tikt galā ar jebkuru fizisku vai psihisku problēmu, sakārtojot organisma sistēmu darbību.

Austrumu eksotu maitaki 19. gadsimta sākumā rietumnieciskajā dabas kārtībā novietoja britu mikologs Samjuels Frederiks Grejs, atbilstīgi tā laika romantisma garam dodot sēnei latīnisko nosaukumu Grifola frondosa, asociatīvā pārlikumā – grifspārnu lapaine. Daivainā čemurene, tā esam tulkojuši grifolas nosaukumu, aug arī Latvijā. Tiesa, reti, cieši saistībā ar ozoliem, tā ir aizsargājama piepju suga Sarkanajā grāmatā. Neraugoties uz to, arī latviešu sēņotājiem daivainā čemurene būtu labs iemesls priekam, jo atšķirībā no vairuma sīksto un rūgto piepju čemurenei ir maiga tekstūra ar niansētu garšu, kas lieliski papildina jebkura ēdiena recepti. Tā aug samērā lēni, var sasniegt pat krietna ķirbja izmērus, tomēr nepārkoksnēties, to var ilgstoši uzglabāt.

Kronvalda parkā čemurenes liegumu neizveidoja. Tenisa un teātra mīlētāji bija visnotaļ atturīgi: piepe kas piepe, tikai pastaigās izvestie suņi sēnes augļķermeni labprāt izmantoja kā labi strukturētu ziņu apmaiņas matricu. Blakusesošajiem biologiem savukārt bija iemesls pārdomām par sugu attiecībām dabā: čemurenes parādīšanās pie koka saknēm bija zīme, ka simtgadīgais ozols dižkoka statusu vairs nesasniegs. Grifola ir parazītiska baltās trupes sēne, kas ēd dzīvu koksni, vispirms tās lignīna daļu.

Ap to pašu laiku, kad čemurene parādījās Kronvalda parkā, tā ieguva plašu popularitāti biomedicīnas pētījumos, tiesa, ne Latvijas Universitātes biologu vidū: mēs bijām pārņemti ar šitakes ieviešanu Latvijā. Čemurenes un arī citas piepes par popularitāti lielā mērā varēja pateikties vispasaules tīmekļa dotkomu un jaunās biofarmācijas firmu burbuļu plīšanai akciju tirgos. Protams, abas nozares atguvās un šobrīd atkal ir uz viļņa, bet par “gāzi grīdā” periodu nācās samaksāt ar krīzi, kas pavēra iespējas alternatīvām. Tā nu gēnu inženierijas zāļu progresā vīlušies zinātnieki atcerējās, ka sēnes ir ne tikai lielo dabas ciklu daļa, bet arī Austrumu tradīcijā lietotu ārstniecisku uzlējumu avots. Pirmie zinātniskie raksti par čemurenes ekstrakta pretvēža īpašībām parādījās jau 80. gados; 2003.–2004. gadā tika publicēti jau vairāki apskati par piepju preparātu sasniegumiem dziedniecībā, un kopš tā laika pētījumu un publikāciju straume aug, tomēr līdz trešās fāzes superdārgajiem klīniskajiem pētījumiem lieta nav nonākusi. Lielās firmas nav sevišķi ieinteresētas tādēļ, ka nav cerību uz ātru atmaksāšanos, mazās to nevar pacelt finansiāli. Šobrīd tīmeklis stāsta, ka čemurenes ekstrakts var būt noderīgs imunitātes stiprināšanai, audzēju un infekciju ierobežošanai, holesterīna līmeņa mazināšanai, diabēta ārstēšanai, ķimioterapijas blakusefektu mazināšanai, asinsspiediena regulēšanai. Katru minēto iedarbību apstiprina pētījumi un arī kāds “stāsts no dzīves”, kuru uzklausot gan jāatceras, ka sēņu ekstrakti, tāpat kā zāļu tējas, ir nestandartizēts daudzu vielu maisījums, kam nevar precīzi paredzēt iedarbības efektu. Lielākoties jau palīdzēs, bet bez garantijas.

Trīs vai četrus gadus pēc augļķermeņu parādīšanās Kronvalda parka alejā čemurene savu darbu bija paveikusi: ozols bija pagalam, to nozāģēja. Pazuda arī čemurene. Kā pēc dao: maigais un mazais pieveica lielo un cieto.

Iespējams, tas bija izaicinājums tautiskās identitātes konstrukcijai – latviešiem kā tautai, kas dzīvo kokos un ēd sēnes. Sēne apēda ozolu – simtlatnieka, Latvijas Universitātes, Swedbank, Konservatīvās partijas simbolu: kur nu tautai tverties?