Mihaels Vīks "Kēnigsbergas noriets. Vācu ebreja liecība"

Mihaels Vīks
Kēnigsbergas noriets. Vācu ebreja liecība
Sanktpēterburga: Giperion; Potsdama, Deutsches Kulturforum östliches Europa, 2004
 

Mūziķis, kura uzvārds norāda uz attālu radniecību ar Klāru Vīku, bija caur savu vācu tautības tēvu rados arī ar Ulofa Palmes dzimtu, savukārt viņa pusbrālis no tēva pirmās laulības bija vērmahta virsnieks, bet māsīca Doroteja – kinoaktrise, kas pieņemšanās tika sēdināta blakus Hitleram. Taču būtisks viņa identitātes stūrakmens bija piederība mātes kopienai, audzināšana ebreju skolā un sinagogā, un liela daļa bērnības gadu pagāja ar dzelteno zvaigzni pie krūtīm. Kēnigsbergas bojāejai un paša brīnumainajai izdzīvošanai veltītā grāmata, kurā viņš Dievu atzīst par žēlsirdīgu, bet ne labsirdīgu, attēlo mazā, jūdu reliģijā un vācu kultūrā iegremdētā vijolnieka spēju pašam īstenot šo izdzīvošanu neatkarīgi no tā, kāds īsti bijis Dieva plāns. Viņš personisko un konkretizē holokaustu, ārprātīgos britu uzlidojumus, atlikušās pilsētas iznīcināšanu padomju aplenkumā un triecienuzbrukumā, šausminošos trīs okupācijas gadus, kuros no vēl atlikušajiem 130 tūkstošiem kēnigsbergiešu palika pāri pēdējie 20 tūkstoši (Vīks uzskata, ka šis skaitlis bijis vēl mazāks). Kamēr viņa tēvs, mitinoties drupās, ignorēja realitāti, mācījās ķīniešu valodu, citēja cildenus izteikumus un nesamierināmi nosodīja veidu, kā iegūti produkti, kurus ēst viņš neatteicās, sešpadsmitgadīgais Mihaels, tik tikko izvilcis dzīvību padomju koncentrācijas nometnē, darīja jebko – 12 stundas strādāja par gabalu maizes, kāvās ar citiem badā mirstošajiem par sabrauktu suni, zaga un laupīja. “Ja man ļautu noteikt skolas programmu saturu, bērni mācītos, kādas sēnes un augi der pārtikai [..], viņi mācītos atrast dzeramo ūdeni, likt slazdus, orientēties; uzzinātu, ka var ēst gliemežus un tārpus; [..] kā ārstēties bez ārstiem un zālēm.” Par izglābšanos viņš Dievam solījis vienmēr būt pateicīgs, laimīgs un apmierināts, taču spējis izpildīt tikai pirmos divus solījumus: Vīkam nedod miera vācu vaina, jo viņš uzskata, ka tās atzīšana aizstāta ar kaunu un piedošanu.