Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihails Epšteins
Vārds un klusums: krievu literatūras metafizika
Maskava: Visšaja škola, 2006
Lai gan Epšteins atsakās no kāda vienojoša “metanaratīva”, viņš, šķiet, nepamana, ka pats “krievu literatūras metafiziskums” jau ir šāds ideoloģisks naratīvs: padomju proletārisko misionārismu aizstājusi nacionālā izredzētība, un tā likusi gandrīz 600 lappuses garo rakstu krājumu ieteikt kā mācību līdzekli krievu augstskolām. Pašu metafiziku Epšteins saprot banālajā “nolādēto jautājumu” mērcē – kā cilvēkam pašus svarīgākos jautājumus; šāda pieeja gan neliedz autoram turpat blakus apliecināt “normālās”, “kulturālās”, “vidējās” dzīves vērtību, kas tiekot atcelta Platonova, Jerofejeva, Brodska un daudzu, daudzu citu apofatiskajā galējībā. Tartu semiotiskās skolas visēdība ļauj Pasternaku savienot ar hasīdismu, Gogoli – ar slēpto homoseksuālismu, un tā jebkuram literatūras notikumam atrast tā iespējamo iemeslu mitoloģiskajā pagātnē, kulturālajās paralēlēs vai panpsiholoģisma dzīlēs. Un nabaga Krievija, kuru “izurbj” Gogoļa trijjūgs, “simboliskā plānā” jau atkal “traucas pati sevī, iegremdējoties savā klēpī”.