Mocarts un ģēniju audzināšanas māksla

Kamēr Mocartu pavecā kalpone Terēza klāja galdu, Leopolds norādīja ārstam, ka mazajam esot mūziķa pirksti.

— Viņam ir gluži parasti pirksteļi, — iebilda ārsts, taču Leopolds neatrāva skatienu no bērniņa pirkstiem, it kā tie paustu savu, īpašu dzīvi.

Deivids Veiss Dievišķais un pasaulīgais

1993. gadā tika publicēti ārsta Gordona Šova un čellistes Frensisas Rošēras pētījuma rezultāti, kas pierādīja, ka koledžas studentiem, kas 10 minūtes klausījušies Mocarta Sonāti divām klavierēm (K448), uzlabojas telpas-laika domāšanas spējas, salīdzinot ar kontrolgrupu, kas atbildēja uz testa jautājumiem bez iepriekšējas sagatavošanas. Efekts, ko laikraksti tūdaļ nodēvēja par Mocarta efektu, ilgst 10-15 minūtes. Nākamais pētījums, kurā pirmskolas vecuma bērniem pēc sešu mēnešu klaviernodarbībām tika konstatēta telpas-laika domāšanas spēju uzlabošanās par 30%, salīdzinot ar kontrolgrupu, jau liecināja par noturīgāku efektu. Te gan jāpaskaidro, ko psiholoģijas testu sastādītāji saprot ar telpas-laika domāšanu — tās ir spējas domāt attēlos un vizualizēt objektu un ornamentu maiņu telpā un laikā, spējas, kas visintensīvāk tiek izmantotas matemātisku procesu konstruēšanai augstākajā matemātikā un zinātnē. Žurkas, kurām jau pirms dzimšanas tika atskaņota tā pati nenogurstošā Mocarta sonāte K448, daudz labāk orientējās labirintā. Līdzīgi atklājumi bija aizkustinājuši žurnālu kuriozu lappušu redaktorus jau krietnu laiku — bija zināms, ka tomāti siltumnīcās izaug daudz lielāki, ja tiem atskaņo Mocartu un sačokurojas riebīgās rozīnēs, ja skan smagais roks vai Bēthovens. Govīm izslaukumi ir bijuši labāki, klausoties (atkal jau!) Mocartu vai Grīgu. Lakonisko ziņu autori atturējās no izskaidrojumu meklēšanas, labākajā gadījumā secinot, ka “maiga un harmoniska mūzika rada labvēlīgu efektu, bet skaļa un uzbudinoša — tieši pretējo”. Mistiķi pievērsa uzmanību aizdomīgi bieži pieminētajam Mocarta vārdam un atcerējās ne tikai viņa dīvainās psiholoģiskās brīnumbērnišķības, bet arī sakarus ar brīvmūrniekiem, slepenām organi­zācijām un, iespējams, pašu sātanu. Sarežģītās un ārēji nevainīgās Mocarta mūzikas pierakstos tika meklēta iešifrēta cilvēku programmēšanas metode. Skaņu ierakstu kompānijas ar nebijušu jaudu metās izdot īpašus kompaktdiskus, kas Mocartu pasniedza gan vaļu balsu pavadījumā, gan kosmisko sfēru mūzikas ultraskaņās. Klausītājam atlika tikai uzlikt austiņas un 60 minūšu laikā sakārtot smadzenes tieši tā, kā ļaunais liktenis nebija gribējis vai varējis izdarīt.

Pētnieki, kas uzsāka traci jau gluži zinātniskā līmenī, nebija psihologi. Gordons Šovs aizrāvās ar to, ka modelēja smadzeņu darbības procesus matemātiskās formulās. Frensisa Rošēra bija mūziķe, kuru interesēja bērnu audzināšanas problēmas. Šobrīd viņi turpina pētījumus katrs savā nozarē, nebeidzot uzmācīgajiem žurnālistiem atkārtot, ka Mocartam ar to visu nav nekāda sakara. Žurnālisti, saprotams, netic. Šovs ir izstrādājis datorprogrammu 2. klases skolēnu apmācībai, kas palīdz attīstīt jau pieminēto telpas-laika domāšanu ar kustīgu attēlu palīdzību. Rošēra vada pieciem gadiem paredzēto projektu, kas dod iespēju 400 bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm padarīt savas smadzenes konkurētspējīgas, studējot mūziku jaunā izpratnē. Viņas programmā ar nolūku nav neviena Mocarta skaņdarba.

Un tomēr intriga saglabājas. Dažādās laboratorijās visā pasaulē pētnieki turpina eksperimentus, cenšoties pierādīt Šova-Rošēras teorijas aplamību, taču tā vietā atrod aizvien jaunus apstiprinājumus. Izmantojot elektroencefalogrammu mērījumus, ir atklāts, ka smadzeņu centri, kas tiek aktivizēti, klausoties Mocarta bēdīgi slaveno sonāti, ir tie paši, kas nepieciešami augstākās matemātikas problēmu risināšanai. Bērni, kas apguvuši klavierspēles pamatus, spēj daudz lietderīgāk izmantot smadzeņu enerģiju to pašu darbību veikšanai, kas citiem prasa vairāk laika un piepūles. Bez tam — Mocarta sonātes atskaņošana izraisa būtiski cita veida signālus smadzeņu garozas priekšējā daļā nekā citas mūzikas klausīšanās. Alcheimera slimības un epilepsijas slimniekiem šī paša skaņdarba atskaņošana izraisīja manāmu smadzeņu aktivitātes stabilizēšanos. Tādi ir fakti, taču joprojām neviens nav spējis dot viennozīmīgu skaidrojumu, kāpēc tieši šī mūzika izraisa minētās pārmaiņas. Neiropsihologs Lorenss Pārsons uzskata, ka ritma struktūra visos aprakstītajos gadījumos ir bijusi svarīgāka par melodiju. Smadzeņu sektori, kas reaģē uz ritmu un melodiju, ir atšķirīgi, turklāt ritmam nav obligāti jābūt muzikālam vai pat skano­šam. Pārsons ir atklājis, ka vizuāli ritmisku ornamentu uztvere rada to pašu iespaidu. Mocarta sonātes K448 uzbūve ir veidota no neliela melodis­ko fragmentu skaita, kas atkārtojas simetriskā un sarežģītā veidā. Pārsona pētījumos tiek izmantots ritmiskais zīmējums, kas atvasināts no Brāmsa simfoniju struktūras, kurās visbiežāk krustojas dažādu ritmu “plūdumi”, un efekts no šiem ornamentiem brīžiem pārspēj pat Mocarta efektu. No otras puses, Filipa Glāsa skaņdarbu klausīšanās, neskatoties uz ritma dominanti tajos, nerada nekādas izmaiņas smadzeņu darbībā. Ilinoisas universitātes neirologu un muzikologu grupa veica mērījumus, nosakot dažādu komponistu skaņdarbos sastopamo skaļuma kāpuma un krituma biežumu desmit sekunžu intervālos. Šajā skalā Mocarts iegūst divas līdz trīs reizes augstākus rezultātus nekā Glāss. Turpinot šāda veida salīdzināšanu, Ilinoisas grupa ir izvirzījusi hipotēzi, ka mūzikas skaļuma maiņu sekvenču atkārtošanās 20 līdz 30 sekunžu intervālos rezonē ar smadzeņu viļņu frekvencēm un tieši tas rada attiecīgos efektus. Bērna, it īpaši — embrija, smadzenes ir plastiskākas, uztverot dažādus ritmiskos zīmējumus, tāpēc arī efekts, ko mūzikas klausīšanās rada, tām ir paliekošāks.

Kāda terapijas grupa, kas strādā Anglijas dzemdību namos, liek priekšlaicīgi dzimušo bērnu vecākiem stāvēt pie mehāniski dūcošajiem inkubatoriem, klausīties mūziku un bungot ar pirkstu galiem pa caurspīdīgajiem plastikāta cilindriem — radot vibrāciju, kas tobrīd kļūst par vienīgo cilvēcisko saikni starp bērnu un pieaugušo. Ja nekas labāks neienāk prātā — varat bungot arī Mocarta Sonāti divām klavierēm. Runā, ka palīdz.