Neiespējamā Nagļu misija

Dokumentālo filmu režisors un operators Māris Maskalāns Nagļu iedzīvotājus sāka fotografēt 2008. gadā, kad ciematā nonāca kādas filmēšanas sakarā, lai gan naglēniešus bija iepazinis jau gadus divdesmit iepriekš, kad viņš tur gredzenoja putnus. Projekta rezultāts – ap 60 melnbaltu portretu – izstādīts Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

No autora teiktā sapratu, ka iecere ir sociālantropoloģiska un novadpētnieciska – parādīt, kādi cilvēki dzīvoja Nagļos 21. gadsimta sākumā. Latvijas fotogrāfijas vēsturē tādas kolekcijas ir, taču tās lielākoties attiecas uz 20. gadsimta pirmo pusi, kad vispār viss bija citādi. Mūsdienās gan nereti top foto kampaņas, kad fotogrāfi no Rīgas dodas uz citu pilsētu un tur kādu nedēļu bildē. Fotogrāfi aizbrauc, pilsēta ar kāda fonda atbalstu izdod bukletu ar labiem uzņēmumiem, un kāds literāts vai mākslas zinātnieks uzraksta jauku eseju. Līdzīgi savulaik darbojās, piemēram, Valmieras fotoplenērs. Vai arī fotogrāfs fotografē kaut ko aptveramu, piemēram, viena Pārdaugavas nama iedzīvotājus, kā Inta Ruka kolekcijā “Amālijas iela 5”, vai neaptveramu, kā viņas kolekcijā “Mani lauku ļaudis”. Šīs kolekcijas stāsta par namu, ielu, laukiem un cilvēkiem, protams.

Iznāk, ka mūsdienu Māra Maskalāna Nagļi būtu skatāmi blakus Kārļa Lakšes Koknesei, Dāvja Spundes Strenčiem, Alfrēda Grāvera Lubānai un tamlīdzīgiem mierlaika gadījumiem. Bet, atšķirībā no Maskalāna, Lakše, Spunde un Grāvers dzīvoja tur, kur fotografēja. Grāvers vispār lielākoties strādāja savā salonā, un lietu kārtība līdz ar to mazliet cita – nevis fotogrāfs lūdza cilvēkus nofotografēties, bet cilvēki lūdza viņus nofotografēt.

Nagļu fotogrāfijas uzņemtas pēc tāda ceļojošā brīvdabas salona piespiedu brīvprātības principa – neitrālais fons tikai nav apgleznots ar romantiskām drupām un sērīgiem vītoliem, fotogrāfiju autors nav arī sarūpējis ne lidmašīnu, ne amizantu personāžu fonus ar caurumiem fotografējamo galvām. Ir tikai pelēks fons un gaisma, un Nagļu iedzīvotājs. Un tā vēl kādas pārsimt reizes. 

Tomēr izskatās, ka mūsdienās Nagļos vairs nav iespējams tas, kas pirms gandrīz simt gadiem tepat visapkārt Eiropā un citur. Vienkārši mūsdienu Nagļu iedzīvotāji neskatās un nevar skatīties kamerā tā, it kā to jau nedarītu tāpat ikdienā, esot no jebkuras auditorijas pāris pogu un klikšķu attālumā. Domāju, ka fotografēšana, empātiska vai neitrāla, tomēr gandrīz vai automātiski painteresējas – kā iet, bet izskatās, ka Nagļu iedzīvotāji nemaz negrib stāstīt, kā īsti viņiem iet.

Neatkarīgi no fotogrāfa un “modeļu”, šķiet, lielākoties abpusēji neitrālām attiecībām par manu galveno kolekcijas varoni kļuva fons. Tas tikai retu reizi no sevis parāda kādu krunciņu un kļūst vismaz par drapēriju. Lielākoties nav pat krunciņu, ir tikai slāpējošs pelēkums. Dabīgā gaisma fotografēto cilvēku sejās, acīs, uz auguma un apģērba met visādas dzīvības zīmes, bet fonam gar to ne silts, ne auksts. Iedomājieties visādus dienas trokšņus pie mazas pilsētiņas veikala, kapu vai sporta svētkos. Tad iedomājieties absolūtu klusumu. Un tad, lūdzu, abus kopā.

Uzklausījis manas grūtības saprast, ko īsti redzu Nagļu fotoportretos, biedrs no Dokumentālās fotogrāfijas atbalsta biedrības atgādināja vācu fotomākslinieka Tomasa Rufa 80. gadu pases bilžu sēriju. Rufs bija centies panākt pilnīgu neitralitāti, reducēt jebkuru attieksmi, raugoties, kas paliek pāri no sejas kā dvēseles spoguļa, ja tam noņem visu, visu. Ziniet, nekas jau daudz pāri nepaliek.

Tad varbūt nav ko brīnīties, ka, redzot Nagļu iedzīvotāju, kurš neatsaucas fotogrāfa emocijām, un kuru iekļauj nevis kaut kas, bet nekas, es to iedzīvotāju nemaz īsti neredzu. Un tāpēc tā uztraucos.