Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ņikita Mihalkovs
Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm, 1978
Неоконченная пьеса для механического пианино, Никита Михалков
Man noteikti ik pa laikam nepieciešams noskatīties filmu, kas atgādina, ka neizskaidrojamas skumjas ir piedodamas. Domājot par Mihalkova filmu, viegli ieslīgt banalitātēs; no tā gan, šķiet, nemaz nebaidās filmas varoņi (scenārija pamatā ir vairāki Čehova stāsti), kad bez ironijas saka – “mēs sāksim jaunu dzīvi”, “kamēr mīlēsim, dzīvosim ilgi un laimīgi” vai “nekā cita jau vairs nebūs” un “viss paliks pa vecam”. Filmas ritmu veido skaistas mažora un minora spēles: saviesīgu čalošanu un jautrību nomaina kāda dramatiska atzīšanās un histērija, kam uzreiz seko smiekli, bet drīz vien atkal skumjas. Skolotāja Platonova vilciens ar mīlestību Sofiju reiz aizgājis (arī tiešā nozīmē), bet tagad viņi ir atkal satikušies. Filmas galveno varoņu mulsums iepretim savai pagātnei, sapņiem un cerībām līdzinās skolas foto albuma šķirstīšanai, kad grūti pieņemt, ka esi tā pati tur redzamā persona (varbūt arī neesi), bet nav iespējams arī no šī pieņēmuma atteikties. Filmā spēlē lieliski aktieri, un Mihalkovam – toreiz vēl bez pārlieku liela patosa – smalki un pazemīgi ir izdevies izspēlēt ikvienā mītošās čehoviskās kaislības, un šoreiz vienalga, ja tas izklausās banāli.