Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nikolajs Gorelovs
Ceļojumu grāmata
Sanktpēterburga: Azbuka-klassika, 2006
Lai nebūtu pārpratumu, grāmatas latīņu nosaukums ir “Liber Peregrinationis”, un tajā apkopoti viduslaiku teksti, kuros eiropieši centušies aprakstīt savus iespaidus un priekšstatus par mistiskajām Āzijas valstīm un tautām. Nebija nekādas spiedošas nepieciešamības to lasīt, vienkārši man patīk antropoloģiski pārpratumi un aizspriedumi, īpaši tādi, kuri tiecas pārvērsties eksistenciālā noskaņojumā, kā tas, piemēram, notiek Dino Bucati “Tartaru tuksnesī”. Mana interese, bez šaubām, nav zinātniska, bet literāra vai pat stilistiska, taču vienmēr esmu gatavs noņemt cepuri jauna māža priekšā, kurš pamazām sabiezē līdz īstenībai. Mūka Bovē Vinsenta kompendijā “Vēsturiskais spieģelis”, kura fragmenti iekļauti grāmatiņā, lasām: “No gaļas viņi dod priekšroku zirgam, taču ieturas arī ar žurkām un suņiem, kā arī labprāt tiesā nost kaķus. Viņi ēd arī utis. Sieva un vīrs, un cits citam, viņi velk tās ārā no matiem, sakot: “O, vien ja mēs spētu tā izdarīties ar mūsu kunga ienaidniekiem!” Galdautu un salvešu viņiem nav.” Es arī pats saviem draugiem esmu apnicis, jau atkal piedāvājot ķīniešu presēto tēju ar pienu un sāli, un taukiem pēc tam, kad no tās ir izmakšķerēti pelmeņi.