Nomedīts

Pinos ap vienu vārdu un netieku gudra – “formalizēts” tomēr izklausās pēc tāda, kas iemērkts formalīnā un nav vairs dzīvs. Bet tālu no patiesības nav, jo laikam tieši meistarīgās formalizēšanas dēļ daudzie šīs izstādes attēli saplūst vienā. Ne jau vienā attēlā, tik traki nav, bet vienā iespaidā ar noteiktām, skaidri saredzamām īpašībām. Tas ir kontrastains, melnbalts, nesaudzīgs, nemīlīgs, jo viss ir pārāk frontāli – sejas vai augumi pa visu kadru; ja kāds vispār skatās kamerā, tad diezgan naidīgi. Neviens nesmaida. Protams, pamanīju, ka izstādīti divu autoru darbi, tomēr attēli vienalga saplūst vienā.

Fotografēts viss, kas jau nu mums apkārt gadās, – lielākoties cilvēki un citi ainavas elementi. Ko dara saulessargi, kokteiļsalmiņi, redeļu kāpnes, palagi, baloži, zivtiņas burkā, zābaki un mušas, nemēģināšu nemaz atstāstīt. Varu vien teikt, ka viņi veido atmosfēru un tādas kā piebildes galvenajai tēmai – cilvēkiem. Tiesa, bez cilvēkiem ir fotografēti arī kaķi un suņi. Kaķu ir vairāk nekā suņu. Suņiem lielākoties kaut kas kaiš – kāja apsieta vai kas tāds gadījies, bet kaķiem nekas nekaiš, ja nu vienīgi bildē kaķi žmiedz kādas rokas. Arī cilvēki ir vieglākās bildēs un smagākās. Vieglajās, tādos kā ielu foto, viņi vienkārši kaut kur dodas, viņus nenospiež nekādas attiecības, viņi tiek iekomponēti kadrā vienkārši harmonijai vai kādam gļukam.

Smagajās bildēs cilvēki skūpstās vai grasās skūpstīties, vai tikko ir skūpstījušies. Cilvēki bieži vien ir divi, arī tad, ja viens no viņiem ir siluets uz kaut kādas sienas. Cilvēki fotografēti arī pa vienam – bieži vien tetovēti, piekauti, sadzērušies.

Pēkšņi atcerējos, ka bija gan pāris bilžu ar smaidošiem cilvēkiem! Andersa Petersena (Zviedrija, 1944) blīvajā bilžu sienā, kas kā atsevišķa istaba iebūvēta akadēmijas aulas vidū, ir arī tādas bildes, kas šķiet paņemtas no kādiem atrastās fotogrāfijas krājumiem, – arī attēls ar tipisku smaidīgu jauno pāri un divi puisīši, no kuriem viens gandrīz pavisam nokadrēts nost, bet otrs raugās kaut kādās gaišās tālēs un priecājas.

Vēl saplūdušajam kopīgajam iespaidam raksturīgs īpaši kails kailums. Gan tādā ziņā, ka cilvēki bieži fotografēti tuvu un kaili, gan tādā ziņā, ka izvēlēti skaistuma un mūžīgās jaunības industrijas nerediģēti cilvēki. Viņiem ir krunkas, neplūktas uzacis un vēl citi skaistumi.

No anotācijas tekstiem var noprast, ka abus autorus nodarbina jautājums par tuvību jocīgajās fotogrāfa un fotografējamo attiecībās. Jakobs Aue Sobols (Dānija, 1976) savus kontakta meklējumus salīdzina ar medībām. Pati medībās gājusi neesmu, bet nereti brīnos par viena tuvāka mednieka jutīgo dabas tvērumu un erudīciju par dzīvnieku pasauli, kas beidzas gardās desās un baisos ragos pie sienas. Skatoties uz bildēm vai, tā teikt, uz kopējo iespaidu, šķiet, ka līdzība ir precīza – viss, kas redzams šajos attēlos, tiešām izskatās kā nomedīts. Ierocis, protams, ir kamera, bet nomedītie nonākuši nevis nāvē un desās, bet formā – noteiktas estētikas nosacījumos, kur smalki un nesaudzīgi sajusta distance, iegriezti leņķi un uzgriezti kontrasti.

Vai nu tās formalizēšanas, vai kāda cita iemesla dēļ nevaru pateikt, par ko īsti izstāde ir. Vai arī citādi – ja to, par ko vispār var būt izstādes, iedomātos kā kaut ko, kas atzīmēts stabiņā pa punktiem, tad šīs izstādes stabiņš, pirmkārt, būtu diezgan garš, bet, otrkārt, daži punkti būtu tādi, kuros ierakstāmais saturs neļautos nekādai pierakstīšanai. Satraucoši.