Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nuri Bilge Džeilans
Reiz Anatolijā, 2011
Once Upon a Time in Anatolia, Nuri Bilge Ceylan
Visas turku filmas man liekas vienādas, jo pamatā tās ir par garlaikotu vientulību. Bet ar šo kaut kas bija citādi. Pamanīju filmu pirms nepilna gada, taču nevis tāpēc, ka tā saņēma Grand Prix Kannu festivālā, bet gan tādēļ, ka režisors Nuri Bilge Džeilans bija atsaucies uz Serdžo Leones meistardarbu “Reiz Rietumos”. Iespējams, abus darbus vieno hipnotisks, lēns ritms, ar kādu tiek inscenēta vardarbība. Tāpat tām ir kopīga prērijas pakalnu vide – vienīgi Turcijā visi notikumi risinās naktī. Policijas šefs, ārsts, prokurors un aizdomās turamais dīvainā mašīnu karavānā dodas Anatolijas naktī, lai izmeklētu kādu noziegumu un atrastu slepkavības upuri. Tumsā mašīnas starmešu izgaismotā pasaule izskatās pavisam savāda. Garās koku ēnas, cilvēku silueti, spilgti apspīdētie izkaltušās zāles ovāli, tumšie seju tuvplāni liecina par nozieguma un minētās turku kino vientulības klātbūtni ne tikai šajos tumšajos cilvēkos, bet dabā visapkārt. Vājais apgaismojums filmā visu laiku pastiprina neērtības un slēptas spriedzes sajūtu, turklāt mašīnu nebeidzamais ceļš, absurdie dialogi un apsūdzētā slepkavas nespēja atcerēties vietu, kur viņš noracis savu upuri, ieved skatītāju acīmredzamā strupceļā. Arī vientulībā, bet bez garlaicības.