Oļģerts Kroders "Mēģinu būt atklāts. Autobiogrāfisks stāsts divās daļās"

Oļģerts Kroders
Mēģinu būt atklāts. Autobiogrāfisks stāsts divās daļās
Rīga: Zvaigzne ABC, 2011

Kroders, kurš “savām acīm ir pieredzējis gandrīz visu Latviju, jo ir tikai trīs gadus jaunāks par to”, protams, ar savām atmiņām ir viens no daudzajiem “Latvijas aspektiem” – tiem lasītājiem, kuri atmiņas lasa kā “personisko Latviju”. Un vispār jau es piederu pie tādiem. Tomēr – varbūt grāmatas nosaukuma iespaidā – uz mani tā visvairāk iedarbojās citā jutīgā punktā, proti, nepārvaramajās šaubās par atklātības iespējamību. “Es tiešām mēģināju būt atklāts un ceru, ka zināmā mērā ir izdevies,” sacījis Kroders, un tas ir tiesa, ciktāl runa ir par nemelošanu un nemanipulēšanu. Bet man šķiet, ka cilvēka spēja uz pašrefleksiju nav savienojama ar atklātību. Kroders pats to formulē kā skatīšanos uz savu dzīvi no malas, kā uz teātri. Jā, atklātību es saprastu drīzāk kā nepastarpinātību un neatdalītību no savas dzīves. Gudra cilvēka (un lielā mērā vispār cilvēka) nelaime – lai gan nekādas īpašas nelaimes jau no tā neceļas – ir tā, ka viņš ir atdalīts pats no sevis. Viņš apzinīgi identificējas – un tomēr distancējas, arī Krodera simpātiskā pašironija ir spilgta distances izpausme. Dokumentālos tekstos, cik esmu ievērojusi, tā satriecošā patiesuma sajūta, kas vietumis sagrābj lasītāju, mēdz būt saistīta nevis ar stāstītāja atklātību, bet ar kādām ļoti konkrētām detaļām, kas pārspēj, pārsit šo reflektējošās atdalītības sienu un iekrīt no “tās” realitātes “šajā”. Visādi citādi uz īstu atklātību cilvēks ir spējīgs tikai mākslā.