Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Es rakstu par mākslu, ko redzu. Vai es rakstu par sevi? Precīzāk būtu – par to, ko mākslas formas rada manī, par šajās formās pastāvošo paškustības mehānismu, kas kustas neatkarīgi no manis. Un tikai no tā kustības manā “es” varu mēģināt saprast, ko es redzu.
Var likties, ka šīs ir pašmērķīgas pārdomas, taču īstenībā tās nav “pārdomas”, tā ir problēma. Es to saucu par “laika zudumu mākslā” (ar mākslu te domājot stājmākslu, proti, mākslu, kas “stāv” izstādēs, vidēs vai pastāv sintēzē ar citām mākslām... un klusē). Mēs zaudējam spēju skatīties mākslu laikā. Kas notiek izstādēs? No viena darba pie cita staigā cilvēki. Cik ilgi viņi dzīvo kopā ar katru mākslas darbu un tā formu? Pusminūti, divas? Tas ir kā ātri pāršķirt bieza romāna lapas, tās nelasot. Māksla notiek laikā. Vajag apstāties un... Pacieties. Tavs laiks izveidos jaunu telpu tevī, pasauli ar savu smaržu (Parfīmu).
Ģirta Muižnieka izstāde “Parfīms” galerijā Māksla XO – gudra formas spontanitāte. Krāsu uzlējumi, notecējumu dzīslojumi – it kā nejaušības, naivumi, skaistumi, kas, ilgi vērojot, virknējas “teikumos” bez kāda manierisma. Vienmēr esmu uzskatījis, ka ĢM gleznu forma ir pilna dramatisma un mīklu. Intuitīvi realizēts “rotaļīgs” līdzsvars virs bezdibeņa. Rozā, zils, sarkans, balts, violets un melns. Un man patīk, ka ĢM gleznas fotogrāfija šeit ir melnbalta. Formas brīvības manifests, tās radīšanas impulsa atkailinājums līdzās priekam nostāda nāves sajūtu. Bagātīgi klātās lakas spīdīgais cietums “iemūžina” saķertos mirkļus, saldus un traģiskus. ĢM savā ziņā ir mirklīgā Kolekcionārs. Gleznu četrstūru “nepatstāvīgā” iekšējā telpa ir pilna enerģijas. Tieši tā satur kopā gaistošo. Enerģija izstaro gleznu priekšā, un, jo ilgāk uzturies tās telpā, jo vairāk tā tevī smaržo reibinot. Kā...
Fragments no Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes "Pacieties", 2012
Sarmīte Māliņa@Kristaps Kalns “Pacieties” izstāžu zālē Arsenāls. Te enerģija un forma ir pati telpa. Mani apbur, kā Sarmīte Māliņa agrāk un tagad SM@KK māk operēt ar telpu virs, ap, zem lietām. Radīt tajā tēlu gravitāciju. Lietas varbūt ir simboliskas vai stāstošas, triviāli ikdienišķas un pazīstamas, bet galvenā forma notiek telpā ap tām. “Pacieties” – tā ir liela telpa ar gandrīz neierobežotu iekšējo laiku. Un man nav pat svarīgas reliģiskās, vēsturiskās, garīgās un priekšmetiskās asociācijas, bet gan iespēja just telpas spriedzi, neskaidru nojautu vibrācijas sevī, kaut ko aizmirstu un nākotnē draudošu. Sēdēt neērtajos “baznīcas beņķos”, paciesties un gaidīt kādu notikumu, mājienu melnajos apļos, kas apslēpj gaismu (te būtiskam pretmetam atsauce uz norvēģa Olafura Eliassona slaveno “saules izstādi” Teita Turbīnu zālē Londonā 2003. gadā. Skat. tate.org.uk/modern/exhibitions/eliasson/default.htm).
SM@KK izstāde ir par ļoti smalkām un tai pašā laikā fundamentālām sajūtām, kuras, es zinu, ir, bet kuras nevar un nevar satvert. Pacieties.
Es tikko rakstīju par mākslu, par divām izstādēm. Tās atšķiras, lai arī ir par vienu un to pašu – laika, telpas un enerģijas piedzīvošanu. Par formu kā ceļu. Māksla, ja tā var teikt, mazliet notika. Bez manis jau mākslas nav. Vai – ir? Vai māksla tumsā ir? Vai izrāde, koncerts, kuru nespēlē, ir? Mākslas darbi ieguva manu formu, izpaudās manā laikā un izteicās manos vārdos, cik nu tie paspēja tajos “ieģērbties”. Vai šīs bija; skices par divām izstādēm vai piezīmes par mani divās izstādēs? Bet, lai rakstā būtu kaut viens citāts, tad: “Ir lietas, kuras nevar tikt nekādi izteiktas. Un tomēr tās sevi uzrāda.” (L. Vitgenšteins) Tās sevi “uzrāda” tikai manis (un ikviena) pavadītajā laikā mākslas priekšā. Jo ilgāk mēs skatāmies, jo vairāk mēs ieraugām.