Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Par Veņičku
Maskava: Probel, 2008
Dīvaini, bet varbūt arī raksturīgi, ka mazais, sirsnīgais krājumiņš, kas apkopo atmiņas un pārdomas par “Maskavas—Gailīšu” autoru un veltīts viņa septiņdesmitgadei, tik maz ko spēj pastāstīt par Veņičku, toties visnotaļ runātīgi liecina par pašiem stāstītājiem, kur pārī “es un Veņička” izceļas par sevi nepārliecinātais “es”, bet Veņička iezīmējas vien kā šī “es” nesasniedzamais fons, uz kura jebkura vidēja dzīve šķiet ķecerība. Viņa vārdus “dzīvot bīstami, briesmīgi, sāpīgi un ļoti smieklīgi” nevar attiecināt uz viņa laikabiedriem (lai kā to gribētu, piemēram, Andrejs Bitovs, uzsverot, ka viņi ar Venediktu nav iedraudzējušies, jo “vienādi lielumi izstumj cits citu”), arī uz mums ne. Tādēļ, lasot grāmatiņu, nākas vairāk pievērsties pārdomām par savu dzīvi, bet mazāk – par viņējo, un no Veņičkas arvien vairāk paliek pāri kaut kas tāds kā: “...bija daudz viesu, Veņa sēdēja galda un arī uzmanības centrā, taču pakāpeniski kļuva arvien klusāks un iegrima vai nu pārdomās, vai nu alkohola iedarbībā.”