Pēdējās dienas: esejas par beigām un nobeigumiem

Pēdējās dienas: esejas par beigām un nobeigumiem

Frankfurte pie Mainas: Peter Lang, 2015

Kaut kas šajā vācu, britu, franču profesoru rakstu krājumā šķiet pa īstam aizraujošs. Laikam gan tas, ka, it kā aplūkodami māk­slas darbu (tekstu, filmu) nobeiguma veidošanu, viņi neiestrēgst žanriskumā – ne attiecībā pret savas apceres objektiem, ne pašu lietotajām metodēm. Viņi piedāvā kā skatījuma paņēmienu te korpuslingvistiku, te geštaltpsiholoģiju, te reliģiju pētniecību – un tas viss tādēļ, lai domātu par finālu kā konceptu plašākā cilvēciskā nozīmē. Te galīgi nav runa par apnicīgajām pamācībām, kā efektīgi atrisināt domraksta, disertācijas vai romāna nobeigumu. Akceptējot jau visai sen izteiktu atziņu, ka beigas (kopā ar sākumu) iemieso cilvēcisko priekšstatu par laiku (un tas, protams, ir reliģisks priekšstats), viņi domā par to, kāda nobeigumam ir nozīme mākslas darba kā veseluma uztverē, un par to, kā mākslas darba fināls spēj atspoguļoties lasītāja apziņā, veidojot dzīves veseluma izjūtu un tādu pašrefleksijas līmeni, ko varbūt varētu nosaukt par apzinātību. “Atvērtus finālus” viņi piedāvā saprast kā spēlēšanos ar “nobeigumu taktikām” vai “citādi noslēgtus” finālus, kas nav nekāds pretstats “īstiem” fināliem. Nu, skaidrs taču, ka nāve, ja par to domā, ir tieši tā dzīves sastāvdaļa, kas padara dzīvi par veselumu – vai nu mēs to nezinājām? Bet joprojām aizraujoši. Un sirds uztaisīšanai daži datoranalīzē izsijāti atzinumi: apstrādājot 30 autoru 130 stāstu tekstu, ir izrādījies, ka “nobeiguma indikators” visbiežāk ir ārkārtīgi īsa pēdējā frāze (bieži vien izsauciens vai jautājums), kurā ietverts vārds ar nozīmi “jauns” un kura dod vairāk vai mazāk tiešu norādi uz kaut kādas apskaidrības iestāšanos.