Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Petars Ņegošs
Kalnu vainags. Cars viltvārdis Ščepans Mazais
Atdzejojums no serbu valodas O. Kutasovas redakcijā
Maskava: Hudožestvennaja literatura, 1988
Klasiķa un Balkānu vēstures pretrunu mudžekļa vienā personā – Petara II Petroviča Ņegoša (1813–1851) dramatiskās poēmas pieder pie 19. gadsimta nacionālisma viļņa, kam tagad pamatoti pārmet vēsturisku mītu iesakņošanu. Mūsdienās Ņegošs izmantots kā par un pret arguments visās iespējamās Balkānu nacionālisma batālijās, jaucot kopā viņa dzeju un reālo vēsturi. Arī kauliem nav likuši mieru visu 20. gadsimtu. Pašreizējā Melnkalnē, kas pēdējā atdalījās no Serbijas, kā pieliekot punktu Ņegoša alkām pēc slāvu valstiskā federālisma, viņš kopš 1974. gada apglabāts nevis kapeliņā, ko bija uzcēlis sev pats, bet horvātu arhitekta projektētā mauzolejā. Latvijā viņu piemin retu reizi – latviešu islāmistu blogos, lai pašausminātos par kādu „Kalnu vainagā” aprakstītās islamizēto melnkalniešu apkaušanas ainu. „Dieva ganāmpulkā izdeldēt sērgu” – tas nepavisam nav lēmums, kas poēmas galvenajiem varoņiem būtu šķitis pašsaprotams, te atbalsojas visa Ņegoša dzīves traģēdija – pūles atbrīvoties no svešajiem un samierināt savējos. Sapulcinādams poēmās līdz zobiem apbruņotu vēsturi, viņš nepārprotami bija aicinājis savu laiku neizlaist no rokām zobenu, bet viņam pašam tas ir dūries sirdī un sāpējis. Izlasiet vismaz krievu izdevuma biogrāfisko ievadu – gribi vai negribi, tas atkal ir kino...