Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēters Nādašs
Atmiņu grāmata
Tvera: Kolonna publications, 2014
Kad mēs 70. gadu beigās samērā jūsmīgā noskaņā lasījām Prustu un Folkneru, koncentrējoties uz laika un atmiņas koncepcijām, ungārs Pēters Nādašs jau bija ķēries pie savas 1986. gadā iznākušās grāmatas uzrakstīšanas, un domājams, ka tagad arī tā iekļauta attiecīgajos studiju kursos, izmantojot tulkojumus angļu, franču, vācu un krievu valodā. Mani mazliet kaitina, ka neesmu redzējusi praktiski nevienu rakstu par šo mūsdienu literatūras korifeju, kurā nebūtu piesaukti tie iepriekšējie – Prusts, Mūzils, Tomass Manns. Jā, protams, ir pamats – Eiropas literatūras tradīcija, literatūras iekšējā saruna, vēsturiskas metamorfozes. Un tomēr pašā stāstīšanas veidā Nādašs it kā atļauj, pat piedāvā neatcerēties un nemeklēt neko ārpus personiskās pieredzes, par to liecina viņa vēstījuma tiešums un fizioloģiskums, ietērpts rāmā, nomierinošā intonācijā, ritmiski izkliedēts lappusēm garos teikumos, atmiņā pastāvošais laiku vienlaicīgums un norāde uz ķermeni, kas kalpo saskarsmei ar pasauli un cilvēkus savieno, nevis norobežo: “Divi sastapušies ķermeņi nozīmē daudz vairāk nekā divu ķermeņu kopums, jo katrs no tiem, būdams klāt otrā, nozīmē vairāk, nekā nozīmē viņš pats.” Skūpsts: “viņš izelpoja manī savas bailes un ieelpoja sevī no manis iegūto uzticēšanos.” Un “tajā, ko varam pastāstīt par savu dzīvi, parasti nav nekā tāda, kas tādā vai citādā veidā nebūtu noticis otra dzīvē”, lai cik unikāls tas viņam būtu šķitis. “Tāpēc jau stāstām, ka droši zinām – šis stāsts jau snauž otra dvēselē.” Un ķermeniski sajūtamais laiku vienlaicīgums grāmatā ir tās uzrakstīšanas 12 gadi – piektajā no tiem autors zināja, kāds būs pēdējais teikums, bet vēl septiņi pagāja, pirms grāmata tika pabeigta.