Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Marlēnes Dimā darbu izstāde “Attēls kā slogs” apskatāma Amsterdamas Pilsētas muzejā līdz 2015. gada 4. janvārim.
Nav nekāda pazīstama fona; viņai aiz muguras varētu būt tumša siena, koka durvis, tukšums, jebkas. Viņa ir tieši gleznas vidū – kaila, padzīvojusi sieviete, kundzīte ar pūkaini sirmiem, varbūt balinātiem matiem un jēzenēm kājās. Gleznas kompozīcija ir tik nejēdzīga un neeleganta, ka 1. kursa students Mākslas akadēmijā par tādu nekavējoties saņemtu aizrādījumu. Mati “beidzas” tieši pie gleznas augšējās malas, viena pēda pavisam neveikli nogriezta. Un ir skaidrs, kāpēc pēda ir nogriezta, – gluži vienkārši reizēm tā sanāk arī ārpus akadēmijas, kad kaut kas neielien laukumā, jo audekls par mazu. Labajā rokā viņa tur dvieli vai varbūt pēdējo novilkto apģērba gabalu – tas ir tikpat nebūtiski kā nogrieztā pēda. Svarīgi ir tas, ka viņa nepozē un nepēta sevi. Nav nekādas intereses vai skumju, vai sajūsmas par apaļo vēderu un krūtīm, kas beidzas apmēram tur, kur jāsākas vidukļa līnijai. Nav nekādu vaidu par daudzcietušu sievietes ķermeni, kurš nevarētu būt visai lokans pie, teiksim, striptīza stieņa. Proporcija starp vēderu un tievajām sienāža potītēm nav nedz atskurbinoša, nedz groteska, tāpat kā sārtums viņas vaigu galos un dekoltē (no vīna? no karstas dušas?). Šī glezna ir viens no līksmākajiem mākslas darbiem, kādu es jebkad esmu redzējusi, jo tā atbrīvo spēles laukumu tādiem tipiem kā man, piemēram, jo tas iekļauj mani! Šeit nav nekāda pastarpināta vērojuma vai nozīmju pārnesuma, šeit nav nekādu gleznotāja–modeļa attiecību, jo glezna ir pašportrets. Šī glezna nav noliegums glītumam, kas katru dienu top kaut kur uzgleznots. Šī glezna nav arī nekāds jauns skaistuma vai cilvēkmīlestības kanons, par kuru mēs savā taisnprātībā neko nezinājām, kamēr cienījamā māksliniece mums to neatklāja. Šī glezna nav arī par to, ka dzeršana nu jau kādu laiku ir nopietnu sieviešu nopietna lieta.
Atceļot jebkādu “sieviete vamps” vai “sieviete– jaunava–bērns”, vai kādu tikpat uzjautrinošu tēlu sistēmu, varbūt šī glezna atceļ kaut ko patiešām senu – tās sprukas, kurās sieviete skatītāja un sieviete gleznotāja ir uzturējušās ļoti, ļoti ilgi. Tik ilgi, ka ir neiespējami skatīties un gleznot bez neomulīgās, pastāvīgās zināšanas, ka kāds vienmēr ir skatījies un gleznojis pirms tevis, un zinājis, kā skatīties un kā gleznot, kā izvēlēties, iekomponēt un uzgleznot sievieti tā, lai skatītājam gribētos gleznu “dzīvu aprīt”. Šī glezna liek daudz ko pārskatīt mākslas vēsturē ar visu Manē “Olimpiju” un visiem impresionistu trīsuļojošiem dārziem un interjeriem, pilniem ar pieklusinātām, balti mežģīņotām figūrām – sievietēm te un sievietēm tur, sievietēm vēl kaut kur – vienmēr kāda skatiena apmīļotām, apjūsmotām, atklātām vai aizklātām... Ir izšķiroši, ka gleznas “Drunk” autore ir sieviete un ka viņa ir uzgleznojusi sevi. Te nav nekādu triku (Dimā gleznošanas maniere ir plāna un tāda kā slinka), nekādas tirgošanās, nekādu slepenu trīsu vai jūsmas, vai naida – nekādu “karstu” jūtu. Un nav arī nekādas lūrēšanas. Un tas nav arī joks.
Šī glezna liek citādi ieraudzīt arī Nanas Goldinaspašportretu ar vardarbīgā uzbrukumā uzdauzīto aci. “Drunk” vairs nav “mans zilums ir mans ordenis”, te nav nekāda uzspridzinoša pašlepnuma vai atbrīvojoša izdzīvošanas instinkta. Kaut kādā ziņā šajā gleznā nav vairs vispār nekā.
Dimā ir gleznojusi tik daudz ko – striptīzdejotājas, pornovaroņus, arābu teroristus, Jēzu Kristu, savu meitu Helēnu, zīdaiņus un ģindeņus. Un tad kādu nakti viņa atvelkas mājās – tāpat kā es vai jūs – piedzērusies un kaut kur nesavaldīgi izbļaustījusies, viena un sen ne vairs jauna – ar tik bezcerīgi pārbalinātiem matiem, ka atliktu tos vienkārši noskūt, kādā smalkā performancē, vai?... Bet viņa ieiet dušā un uzglezno sevi – un, ja tas nav par dzīvi, tad es nezinu, vai kāda glezna jebkad ir bijusi “par dzīvi”.