Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjotrs Vails. Aleksandrs Genis.
60. gadi: Padomju cilvēka pasaule
Jumava, 2006
Nupat man iznāca sarakste ar vācu draugu, kurš joprojām ir norūpējies par SS un fundamentālo ļaunumu. Un paralēli šai sarakstei es lasīju bezrūpīgo grāmatu par padomju cilvēka pasauli 60. gados, un domāju par to, kas tajā ir dziļi nepareizi. V&G raksta: “Līdzīgi Timuram un viņa komandai citādi domājošie sāka slepeni darīt to, kas teorētiski visur būtu jākārto pilnīgi atklāti un oficiāli.” Nu taču ļoti pareizi, gandrīz vai asprātīgi, lai gan bieži vien šķiet, ka V&G izmanto bez atsaucēm atstātus citātus kā savus apgalvojumus. “Nākotnei bija jārada drošs pamats. Un kas var būt noderīgāks par divdesmit miljoniem kritušo?” Viss it kā pareizi, tikai kaut kā pārlieku konspektīvi. Tagad es ievēroju, ka V&G grāmatā lielākajā daļā teikumu ir ap divām rindiņām, tas būtu ap 20 vārdiem. Pa vārdam uz vienu miljonu. Jau sen man nepatīk vispārinājumi, kas izteikti apgalvojuma teikumos, tādēļ labāk citēšu pašus V&G, viņu grāmatu nosaucot par “zināšanu avotu, bet strazdus – par spārnotajiem draugiem.”