Portrets bez līdzības. Vladimirs Nabokovs laikabiedru vēstulēs un dienasgrāmatās (1910–1980)

Nikolajs Meļņikovs

Portrets bez līdzības. Vladimirs Nabokovs laikabiedru vēstulēs un dienasgrāmatās (1910–1980)

Maskava: NLO, 2013

Sagadījās tā, ka šīs grāmatas šķirstīšana sakrita ar Ešera izstādes aplūkošanu, vai tad tas varēja būt nejauši?

Visi šie melnbaltie lauciņi, absurdās konstrukcijas un hiperbolizētās perfekcijas, visas šīs spēles, dabaszinātnes, kukaiņi, zivis un putni, bet it īpaši fakts, ka Nabokova dzīves literārā viesu grāmata nosaukta, citējot Georgiju Ivanovu, Nabokova literāro, tā sakot, pretni, – protams, tas darīts pārdomāti, bez kādiem mājieniem uz skandalozitāti, bet gan tādēļ, ka tieši ar Ivanova dzejoli no krājuma “Portrets bez līdzības” var raksturot grāmatas koncepciju: “viens otrā spoguļojas spoguļi,/ viens otra atspīdumu izkropļojot”. Ivanovs raksta par cilvēkiem kā spoguļiem, kas vairo viņa paša atspulgus, un ir tikai šie atspulgi, bet viņa paša varbūt nemaz nav – nu, pilnīgs Ešers. Un, lai gan atturīgais avotu cienītājs Meļņikovs, kas nemēdz bāzties ar koncepcijām Nabokova tekstos, sastādot šo krājumu, pat turas pie hronoloģiska dalījuma desmitgadēs, tomēr veidojas tāda polifoniska tematizēšana, motīvi pārlīst no spoguļa spogulī, visu laiku ir interesanti un mazliet baisi – ja nu patiešām nekāda Nabokova nemaz nav, ir tikai atspīdumi. Vai ir iespējams cilvēkam piekļūt, vai viņa darbi tam palīdz vai, gluži pretēji, tikai vairo šo žilbinošo necaurredzamību? Un tieši tā jau arī ir paša Nabokova, tas ir, viņa darbu, tēma. Viņi taču patiešām abi ar Ivanovu ir viens otram pretī novietoti spoguļi. Un Meļņikovs ir vērīgs, smalks cilvēks.

Vēstuļu un dienasgrāmatu rakstītāju ir vairāk nekā 120, un, ja sastādītājs nebūtu nolēmis apstāties astoņdesmitajos, būtu vēl vairāk.