Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nāves apdedzinātās lappuses.
Aleksandrs Meņs, Galina Starovoitova, Sergejs Jušenkovs, Nikolajs Girenko./Rakstu krājums
Vestņik Evropi, Maskava, 2006
Šī grāmata manā iekšējā telpā noskanēja kā drūma atbalss nesenai sarunai. Mēs ar kādu draugu apspriedām pa telefonu jocīgo Ozoliņa apgalvojumu “Dienā”, ka Huseins līdzinājies Staļinam, tikai, atšķirībā no viņa, Staļins neesot bijis muļķis. Draugs vieglprātīgi izteicās, ka varbūt kritērijs, pēc kā šādu apgalvojumu varētu novērtēt, varētu būt nāve - kurš nomiris dabiskā nāvē un cienījamā vecumā, tas sanākot gudrāks par tādu, kas pakārts vai nošauts. Šādi spriežot, šis krājums būtu piemineklis muļķībai. Tas veidots pēc nāvēm, nevis pēc uzskatiem, taču visus rakstos paustos uzskatus tiešām vieno apstāklis, ka tie devuši ieganstu slepkavībām un tagad vairs nav izlasāmi, izslēdzot to īpašo apgaismojumu, ko pār lappusēm met šīs politiskās nāves, kuru datumi uzrakstīti jau uz vāka. Vairāk vai mazāk zināmi raksti, runas, lekcijas, intervijas, ekspertīzes slēdzieni, likumprojekti un citas piezīmes šādā salikumā darbojas kā savāda spēle: lasot gribas notvert to, kas būtu varējis būt pēdējais piliens, izšķirošais vārds, pēc kura liktenis bija jau izlemts. Taču nekā tāda jau nav. Jācenšas lasīt “normāli”, tikai pateikto, neļaujoties uzstādījumam. Mirušo varoņu kults daudz vairāk piedien norietošām popzvaigznēm un egocentriskiem dzejas ģēnijiem, bet ko lai dara - vispatētiskāk savus politiskos upurus godina tieši tur, kur tos visciniskāk nogalina.