Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Randi Tytingvåg
Grounding
2012, Ozella Music
Nepastarpināti tiešā runa pirmajā personā
Norvēģu dziedātāja Randija valdzina ar ziemeļniecisko gaišumu un troļļu meitenes noslēpumainību, taču viņas dziesmas ir saprotamas un uztveramas tajā muzikālajā kontekstā, kas attīstījies Ziemeļamerikā kopš Sūzenas Vegas dziesmotās revolūcijas pagājušā gadsimta 80. gados un ko raksturo dziļi, pārdomu pilni, pat analītiski teksti savienojumā ar sievišķīgu pasaules redzējumu. Būdama vēl atšķirīgāka un dīvaināka par Regīnu Spektoru un Ingrīdu Mihaelsoni, viņa tomēr pieder tai pašai paaudzei (dzimusi 1978. gadā Stavangerā), un viņas piektais (vienlaikus – labākais) albums ir izdots šogad. Atšķirībā no abām pieminētajām, viņas saknes tiek meklētas nevis klasiskajā, bet džeza mūzikā, lai arī instrumentu skanējums drīzāk atgādina grupas White Stripes minimālisma raupjumu. Savukārt balss, kas brīžiem šķiet nepiederīga “meitenei ar Pepijas Garzeķes seju”, mēdz izklausīties pēc melnādainas Ņūorleānas gospeļu dziedātājas vai “pusaudzes, kas neprātīgi iemīlējusies”, bet tad atkal pēc vecas un pieredzējušas sievietes – kā raksta Džimijs Ginsbijs žurnālā Lira. Varētu piebilst, ka Randija nav tik bīstama kā Regīna, taču arī ne tik trausla kā Ingrīda, tāpēc viņu var droši izvēlēties par uzticamu biedru pārgājienā uz vairākām dienām. Iespējams, uz visu mūžu.