Briesmas no debesīm

Kad skatījos Rainera Vernera Fasbindera filmu “Marijas Braunas laulība” (1979), mani savādā kārtā visvairāk satricināja aina, kurā redzama kādas Vācijas pilsētas skolas sporta zāle, kas, beidzoties Otrajam pasaules karam, pārvērsta par krogu amerikāņu karavīriem. Hannas Šigullas (viena no šī mēneša žurnāla varonēm) atveidotā Marija tajā kļūst par bārmeni un prostitūtu vienā personā. Tieši telpas funkciju pārvērtības – vairāk par nāvi un ciešanām – man apliecināja, cik postošs ir karš. Šī sajūta atgriezās, kad septembrī aizbraucu uz Ukrainu un nonācu mazā Poltavas bibliotēkas filiālē, kuru visu tagad aizņēma vecmāmiņu gatavoti maskēšanās tīkli.

Ķirurgs, mākslinieks un fotogrāfs Vlads Krasnoščoks, pie kura nonācu pāris dienas vēlāk, tāpat kā Fasbinders, bija cilvēks, kas darbojas bez apstājas un milzīgos apjomos, vērotājam no malas liekot apšaubīt, ka tas vispār ir fiziski iespējams. Tikai Fasbinders, kā pats izteicās, cēla sev māju no filmām, bet Krasnoščoks burtiski ir uzcēlis pats savu muzeju. “Var teikt, ka māksla ir tāds neliels amulets. Prasti sakot, tu visas sienas esi aizbāzis ciet kā ar ikonām un domā, ka tas tevi pasargās. [..] Bet cilvēkam, kurš atrodas kaut kur augstākajos atmosfēras slāņos, karš vienkārši ir naudas pelnīšana.”

Par “augstākajiem atmosfēras slāņiem” atcerējos, kad jau biju atgriezusies Rīgā. Autoostā gaidīju ukraiņu avangarda mūziķi Svitlanu Ņaņo, ko man neizdevās nointervēt Kijivā. Viss kaut kā sakārtojās, un mēs tāpat satikāmies, jo viņai atradās vieta starp pēdējo reizi notikušā Durbes festivāla Zemlika māksliniekiem. Vaicādama par manu braucienu uz Harkivu un bailēm, viņa lietoja frāzi “danger from the sky”. Svitlana atmiņas kabatās taustījās pēc vārda “shelling”, apšaudes, bet viņas izmantotā vārdkopa izklausījās pat kaut kā dzīvāk: katrs blīkšķis, ar kuru siltā vasaras naktī Harkivas centrā nolaidās slīdbumba, mani tikai attālināja no sapratnes par tur notiekošo karu, tā izpildītājiem un viņu mērķiem.

Varētu teikt, ka brauciens uz Ukrainu manī neviesa nekādu skaidrību par karu, ja nu vienīgi stiprināja sajūtu, ka notiekošais risinās atbilstoši vienīgajam iespējamajam scenārijam. Līdzīgi kā Ivars Seleckis nonāca pie atziņas, ka sēž pie viena galdiņa ar Rītupu tikai tāpēc, ka 1939. gadā kolportieris viņu mājās attaisīja grāmatu čemodānu, es atskārtu, ka karš ir tas, kas mani aizveda pie kafijas tases Krasnoščoka virtuvē. Sarunai beidzoties, “briesmas no debesīm” bija iedarbinājušas kārtējo sirēnu; tā man vēl neviena saruna nebija beigusies.

Vēl varētu teikt, ka Harkivā es sapratu: šausmīgos apstākļos neatliek nekas cits kā darīt labāko, ko mēs spējam, un tas var izrādīties pat ļoti daudz. Vlada gadījumā tā ir visiem feisbukā pieejamā fotogrāfiju straume “Kara dokumentācija”, kurā pašlaik apskatāmi 960 uzņēmumi. Es savukārt novembra RL numuram pārvedu tik daudz, cik nu bija manos spēkos. Pirmajā lappusē ievietoto septiņgadnieka zīmējumu gan vajadzētu redzēt oriģinālā. Pirmkārt, tas ir milzīgs. Otrkārt, fons ir spilgti sarkanā krāsā. Man šķiet, ka bērnu zīmēšanas studijā Aza Nizi Maza es atgriezos tikai tādēļ, lai to apskatītu vēlreiz. Lūk, tas ir patiešām “nenormāls sižets”.