Trīs gadi pēc Paula Bankovska aiziešanas
Kas paliek pāri no cilvēka. Tas ir jautājums, kuru parasti uzdod pēc nāves, un tas ir jautājums, uz kuru parasti ir pieklājīgas atbildes. Fotogrāfijas. Bērni. Mīļotie cilvēki, kuri turpina runāt par tevi. Pieņēmuma kontūra prātos to, kuri tevi pazina. Rakstniekam atbilde tradicionāli ir vēl skaidrāka: paliek darbs. Grāmatas. Tas, ko viņš publicēja.
Šī tradicionālā atbilde tomēr ir nepilnīga 21. gadsimtā, un viens no skaidrākajiem latviešu literatūras piemēriem, kāpēc tas ir tā, ir Pauls Bankovskis.
Bankovskis (1973–2021) bija viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kura ikdiena bija publiska. Romāni, kurus viņš izdeva. Bloga ieraksti. Facebook statusi. Instagram bildes ar viņa darba galda detaļām, viņa Moleskine bloknotu, viņa kaķiem. Tūkstotis cilvēku, kā Santa Remere atzīmē atmiņu rakstā, viņu pazina internetā. Mēs zinājām viņa spilvendrānas krāsu. Mēs zinājām, ko viņš ēda. Mēs zinājām, kad viņam neveicas un kad veicas. Tas nav Tolstojs, par kuru lasītāji uzzināja no romāniem un dažām vēstulēm, kuras dienasgrāmatu pētnieki izdod sešdesmit gadus pēc viņa nāves. Tas ir kāds cits attiecību veids starp rakstītāju un lasītāju.
Vēl 20. gadsimta sākumā rakstnieks pastāvēja vienkārši kā autors. Lasītājs viņu pazina caur tekstu. Ja gribēja zināt vairāk, bija jāgaida memuāri, biogrāfija, vēstuļu izdevums, kuru izveidoja pēc nāves. Visa pārējā rakstnieka eksistence palika privāta. Tas, ko mēs sauktu par rakstnieka klātbūtni, paskaidroja darbus, ne radīja tos. Klātbūtne bija sekundāra.
Bankovska gadījumā klātbūtne kļuva par pirmkārtēju. Romāni, kurus viņš rakstīja, palika tie, kas tika izdoti. Bet daudziem viņa lasītājiem tie nebija galvenais veids, kā viņi viņu pazina. Galvenais veids bija Facebook lente. Tās bija stundas pirms gulētiešanas, kad Pauls publicēja kaut ko, un tu redzēji, kā viņš domā šovakar. Tas bija arī rakstnieks, bet rakstnieks pretējā formā: nevis izstrādātajā, bet ikdienišķajā.
Vēl pirms savas nāves Bankovskis darīja kaut ko, ko neviens 19. gadsimta rakstnieks nebūtu darījis. Viņš savas dzīvesbiedres nāvi piedzīvoja publiski. Andra Neiburga, viena no būtiskākajām latviešu rakstniecēm un kritiķēm, aizgāja 2019. gadā. Tās pašas naktis, kā Remere piemin, Bankovskis rakstīja bloga ierakstu par viņas zaudējumu. Ne pēc nedēļas, kad sēras ļāvušas pārdomāt to. Ne pēc gada, atskatoties. Tās pašas naktis. Tas bija jauns žests. Iepriekšējiem rakstniekiem sēras bija privātas, un tās kļuva tekstuālas tikai pēc gadiem. Bankovskim sēras un teksts bija tūlītēji un publiski. Tas pats stils, kurā viņš dzīvoja, bija stils, kurā viņš sēroja, bija stils, kurā viņš strādāja arī nākamajos divos gados pirms savas paša aiziešanas.
Vācu rakstnieks V. G. Zebalds visus savus romānus uzbūvēja apkārt jautājumam: kas paliek pāri no cilvēka, kurš nav atstājis daudz? Viņa varoņi ir cilvēki, kuru pēcnāves materiāls ir maz: kāda fotogrāfija, daži vēsturi pārcietuši dokumenti, viena nesaglabājusies vēstule. Zebalds mēģināja atjaunot dzīves no šīm pēdām. Viņa pieeja bija arheoloģiska: skaties uz to, kas palicis, un mēģini saprast, kas reiz bija.
Bankovska gadījums ir pretējs Zebalda gadījumam. Bankovskis atstāja pārāk daudz, ne pārāk maz. Tūkstoš Facebook draugu, vairāk nekā desmit gadu ikdienas digitālā prezence, tūkstoši fotogrāfiju, bloga ieraksti, ko viņš rakstīja stundu pirms gulētiešanas. Zebaldam katra pēda bija dārga. Bankovskim katra pēda bija viena no neskaitāmām.
Bet šeit ir paradokss. Tieši tas, ka Bankovska pēdas ir tik daudzas un tik digitālas, padara tās nestabilas tādā veidā, kā Zebalda pētītās fragmentu kolekcijas nekad nebija. Zebalda fotogrāfija no 1920. gadu Vācijas dzīvoja simts gadu, jo tā bija papīrā un to glabāja kāds cilvēks vai kāda iestāde. Bankovska Facebook ieraksts no 2018. gada dzīvo, kamēr Facebook turpina pastāvēt savā tagadējā formā, kamēr Meta korporācija pieņem komerciālus lēmumus tā saglabāšanai, un kamēr Bankovska konts pats nav izdzēsts vai aizvērts pēc kāda mantojuma jautājuma.
Grāmata pieder Latvijas Nacionālajai bibliotēkai uz pāris simts gadu. Bloga ieraksts pieder serveru īpašniekam tikmēr, kamēr viņš to vēlas turēt.
Tas, kas atklājas šeit, nav nostalģija pēc papīra. Bankovskis pats bija digitāli izpratīgs rakstnieks. Viņš zināja, ko viņš dara. Šeit atklājas drīzāk klusa, neromantiska atziņa par mūsu laika rakstnieka likteni: 21. gadsimta rakstnieka nāve ir pilnīgāka nekā 19. gadsimta rakstnieka nāve. Tolstojs atstāja dienasgrāmatas, vēstules un romānus. Viss palika papīrā. Visu glabāja arhīvi. Bankovskis atstāja to pašu un arī vairāk nekā desmit gadu nepārtrauktas digitālas klātbūtnes, kas dzīvo tik ilgi, cik dzīvo to platformas.
Šis nav iemesls neraisīt digitāli. Tas ir iemesls saprast, kas notiek, kad to darām. Ikdienas klātbūtne neaizvietos darbu. Ja gribi palikt pāri pēc sevis, raksti grāmatas, kuras kāds bibliotekārs uzliks plauktā.
Santa Remere savā atmiņu rakstā par Paulu noslēdz ar viņa paša rindu: „patiesībā jau dzīvē itin nekas nav sīks un mazvērtīgs”. Tā ir labi izteikta rinda. Bet ievērojiet, kāpēc tā paliek mums tagad: nevis tāpēc, ka Pauls to ievietoja Instagramā vai Facebook, kur tā varēja parādīties starp tūkstoš citām. Tā paliek tāpēc, ka Remere to atrakstīja savā rakstā, kuru Rīgas Laiks publicēja, kuru bibliotēkas saglabāja, kuru tagad var lasīt trīs gadus vēlāk.
Kas paliek pāri no cilvēka, izrādās, ir tas, ko kāds cits par viņu uzraksta tā, lai tas tiktu nodots tālāk. Bankovskis paliek, jo Andra Neiburga joprojām tiek lasīta. Viņš paliek, jo viņa romāni „Misters Latvija”, „18″ un „Ledus” ir izdoti un atrodami. Viņš paliek, jo Santa Remere uzrakstīja par viņu rakstu. Viņš paliek to formās, kuras kāds otrs cilvēks pārveidoja un publicēja tā, lai tas neatkarātos no kādas platformas izdzīvošanas.
Tā vienīgā forma palikšanai, kuru mēs jau zinām, kā pareizi uzturēt, ir tā, kura mums šķiet vislēkāk demodē: kāds cits, kāds otrs cilvēks, raksta par tevi grāmatā vai laikrakstā. Tas vienmēr bija paradoksa veids. Tas, ka tu palieci, nav atkarīgs no tevis. Tas ir atkarīgs no tā, ko citi par tevi paturēs tādā formā, kura turpinās tikt nodota tālāk.