Reinis Virtmanis. Personālizstāde „Nemiegs”. Galerija Alma.
Paulas Lūses teksts par Reiņa Virtmaņa izstādi „Nemiegs” galerijas Alma telpās sākas ar jautājumu, ko ir vērts uzdot tieši: vai mākslas darbu vajadzētu skatīt tajā pašā psihiskajā stāvoklī, kurā tas ticis radīts? Lūse atbild netieši, apstaigājot zāli klusumā, meklējot izjūtu, kas no viņas vairās. Šis meklēšanas motīvs ir precīzs. Bet es gribētu to pavirza citā virzienā.
Virtmanis, kā liecina nosaukums, domā par „nemiegu” kā savdabīgu pieslēgšanās stāvokli, brīdi starp nomodu un sapni, kurā idejas parādās it kā no ārpuses. Tas ir novecojis, bet ne nederīgs priekšstats. Novecojis tāpēc, ka romantisms šo robežstāvokli jau pilnīgi izsmēla; ne nederīgs tāpēc, ka kādas lietas ir tik senas, ka kļuvušas atkal precīzas. Hölderlinam tā bija hyperion stunda, vēlajam Kafkam, kurš rakstīja naktīs pie apdrošināšanas iestādes biroja galda, tā bija vienīgā brīvā stunda. Virtmaņa „nemiegs” nav bezmiega patoloģija. Tas ir telpas nosaukums.
Gleznā „Mēness fāze”, pie kuras Lūse atgriežas vairākkārt, vīrietis tur mēnesi kā bērnu. Lūse raksta par siltu gaismu, par to, ka vīrietis nav viens, ka gaisma ir klātesoša kā cita persona. Šis novērojums ir pareizs un skaists. Es pievienotu: mēness šajā gleznā ir bezsvara objekts, kuru rokās var turēt tāpēc, ka miegs ir devis atļauju. Nomoda stāvoklī mēness paliek savā vietā debesīs. Nemiega stāvoklī to var pacelt.
Lūse piemin Odilonu Redonu, 19. gadsimta 80. gadu grafikas sēriju ar to pašu gaismu. Šī paralēle ir precīza. Redonam ir šī īpašā spēja attēlot gaismu, kas nāk ne no ārpuses, bet no figūras iekšienes, it kā apziņa pati būtu luminiscenta. Virtmanis šo tradīciju turpina, bet ar vienu atšķirību: Redonam bieži pietrūkst smaguma. Viņa figūras peld. Virtmaņa vīrietis ar mēnesi rokās ir nosvērts; tas ir kāds, kurš ir noguris, bet tomēr tur. Tas ir citādāk.
Darbu nosaukumi, ko Lūse uzskaita, ir gleznu otrā valoda: „Gaismeklis”, „Citas gaismas vieta”, „Gaišā piemiņā”. Šajos nosaukumos gaisma netiek aprakstīta, tā tiek lokalizēta. „Citas gaismas vieta” ir telpas apzīmējums, ne optisks novērojums. Tas man šķiet mākslinieciski godīgāk par simbolisku gaismas ikonografiju, kurā gaisma nozīmē cerību, un tumsas nozīmē nāvi, un katrs elements ir tulkojams vienādojumā. Virtmanis, šķiet, tā nestrādā.
Darbā „Gaišā piemiņā” Lūse apraksta bezgalvainu torsu, no kura iekšienes staro gaisma. Ķermenis kā lampa. Šis tēls ir vecāks, nekā izskatās: viduslaikā tas būtu bijis svētā attēlojums ar aureolu, kas pārcēlusies no galvas iekšā. Sekularizācija šo gaismu neiznīcina, tā to pārvieto. Virtmanim tā atrodas krūtīs, tur, kur bija sirds, vai arī kaut kur tuvu tai. Galvas nav. Tas ir vai nu zaudēts prāts, vai arī prāts, kas šeit nebija vajadzīgs.
„Kur es esmu?” ir izstādes retoriskākais darbs, un Lūse to apraksta precīzi: rēgaina figūra izbāzusi galvu caur skatuves priekškaru, prožektora gaisma radījusi izbīli. Teātra metafora šajā darbā ir tieša; figūra stāv uz robežas starp skatuvi un skatītāju zāli, nezinot, kurā pusē atrasties. Šis jautājums „kur es esmu?” nav filozofisks jautājums. Tas ir dezorientācijas jautājums, ko uzdod cilvēks, kurš tikko pamodies.
Virtmaņa izstāde, lasot Lūses tekstu, šķiet piederīga pie gleznu tradīcijas, kurā iekšējā dzīve tiek attēlota kā telpa ar apgaismojumu, kurā var ienākt un iziet. Ne psiholoģiski, ne autobiogrāfiski, bet topografiski. Kants, ko Lūse piesauc, izmantojot Gadamera starpniecību, krāsu uzskatīja par subjektīvu kairinājumu, kas atrodas ārpus estētiskā vērtējuma. Virtmanis, liecinot par to, ka krāsa dod par daudz informācijas, nonāk pie līdzīga secinājuma praktiski. Hromatiski neitrāla palette nozīmē, ka skatītājs nevar ievadīt savus krāsu asociāciju kodus. Sarkanais šeit nav brīdinājums. Zilais šeit nav skumjas. Krāsa tiek izslēgta, lai atliktu forma.
Un forma, kas atliek, ir gulošs vīrietis ar mēnesi rokās. Stāvošs vīrietis uz skatuves robežas. Bezgalvains torss ar gaismu iekšā. Šīs figūras nav simboli, kas gaida tulkojumu. Tās ir stāvokļi, ko var atpazīt, ja ir bijis nemiega stāvoklī, kurā laiks pārstāj skaitīties un kāds caurums debesīs iedod tev kaut ko, ko turēt.
Lūse raksta, ka emocionāli šos darbus pazinusi jau izstādē, bet Redona atmiņa nākusi vēlāk, mājās, nepavisam ne izstādē. Šis laika nobīdes efekts, ko mākslas darbs atstāj aiz sevis, ir uzticamāks mākslas kompetences rādītājs nekā tūlītējs pārdzīvojums. Darbi, kas pazūd, tikko aizgriezies, ir aizmirsti divu dienu laikā. Darbi, kas parādās vēlāk, citu atmiņu kontekstā, ir ielauzušies kaut kur dziļāk.
Virtmanis, spriežot pēc šīs izstādes, ir gleznotājs, kurš zina, kā gaidīt. Viņa darbi gaida izstādes zālē, kamēr skatītājs ienāk. Un pēc tam gaida tālāk, kamēr skatītājs atceras.