Nefilozofiskie pasaules mainītāji

Ja man būtu jātaisa pārskats par aizvadīto 2023. gadu, es droši vien apstātos pie motīva, ko pēdējā laikā dzirdu sarunās par visdažādākajām tēmām, bet it sevišķi par mākslu. Runa ir par jautājumu: kā izmainīt šo pasauli, kurā kaut kas nepārprotami nogājis greizi? Vēl pagājušā gadsimta 50. gados filozofe un kultūras teorētiķe Milda Palēviča grāmatā “Estētiskās domas attīstība Latvijā” gluži marksistiskā garā rakstīja, ka latviešu tautasdziesmu estētiskais aicinājums esot “tuvu saistīts ar ētisku un ideoloģisku aicinājumu – dzīvi ne tikai atspoguļot, bet censties arī to pārveidot, to reāli ietekmējot”. Pēdējā laika lielie satricinājumi, šķiet, šo nostāju ir aktualizējuši tiktāl, ka Marksa tēze – “filozofi pasauli ir tikai dažādi skaidrojuši, bet vajag to izmainīt” – pārceļojusi arī uz laikmetīgās mākslas pasauli un kļuvusi par kaut ko vidēju starp ideoloģisku nostādni un reklāmas saukli.

No vienas puses, vēlme kaut ko iespaidot ar pieejamajiem līdzekļiem (šai gadījumā – ar reflektīvām darbībām un mākslinieciskiem žestiem), ņemot vērā apstākļus, ir saprotama un var ieņemt lietderīgas aktīvisma formas. No otras, nav līdz galam skaidrs, kā var radikāli “izmainīt” to, ko nav iespējams pat izzināt. “Un tradicionālā izpratnē tā ir galēji nefilozofiska attieksme,” šajā Rīgas Laika numurā saka Arnis Rītups ikmēneša sarunā ar Uldi Tīronu, “tas ir mēģinājums savu gribēšanu un varēšanu pārvērst situācijā, kuras nav un nebūs, ja es to nedaru. Ja es to negribu, tad nav.”

Šādi raugoties, nefilozofiska “pasaules mainīšana” var likties daudz pievilcīgāka par šķietami abstraktu un sociopolitiskā ziņā ne pārāk iedarbīgu filozofisku izziņu vai, teiksim, transcendentu dzeju, kas pastāv tikai tīrās poētikas dēļ (tā pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu literatūru šajā RL numurā intervijā raksturo dzejnieks Jānis Rokpelnis). Tomēr pasaules mainīšanai ar visu tās pragmatismu un šķietamo lietderību ir kāds liels trūkums, ko angļu žurnālists Džo Zāde aplūko rakstā “Harismas noslēpumainā vēsture un neskaidrā nākotne” (arī tas lasāms šajā RL numurā): “Krīzes, apjukuma un sarežģītu notikumu brīžos mūsu ticība tradicionālajiem un racionālajiem iedibinājumiem sabrūk un mēs meklējam glābiņu atsevišķu indivīdu iracionālajā valdzinājumā. Šie indivīdi izraujas no ierastā un izaicina pastāvošās normas un vērtības. Harismātisku personību sekotāji sāk tos uztvert kā “neparastus”, “pārcilvēciskus” vai pat “pārdabiskus” un uz kaislīgu emociju viļņa virza tos uz varas pozīcijām.”

Makss Vēbers, viens no socioloģijas pamatlicējiem, bija pārliecināts, ka jebkura varas forma sākas un beidzas ar harismu. “Viņš uzskatīja, ka ar šo teoriju ir atklājis vēstures “radošo revolucionāro spēku”,” raksta Zāde, un apmēram to pašu šajā RL numurā apliecina vēsturnieks Gatis Krūmiņš apaļā galda sarunā par Latvijas valsts pārvaldi 90. gados un tagad. “Ar ko jūs varbūt atšķiraties no tā, kas ir mūsdienās,” viņš saka bijušajam Latvijas premjerministram Valdim Birkavam, kā arī citiem pašmāju politikas veterāniem, “jums bija cita ķermeņa valoda. Jūsu ķermeņa valoda liecināja, ka jūs tiešām ticat tam, ko darāt. Jūs ticējāt, ka tā ir pareizi. Es atceros, es biju students kondženē, un tu gāji iekšā ar toreizējo rektoru, un es skatos – Valdis. Pirmām kārtām tev bija uzvalks, kādu es nebiju redzējis. Jūs ticējāt tām idejām, un tam bija nozīme.” Šajā brīdī zālē izceļas apmierināta murdoņa – laikam jau vairāk par to uzvalku, nevis par “ticību idejām”. Kaut gan varbūt tas ir saistīts daudz ciešāk, nekā varētu domāt.